Čūskas gredzens.

27. A. 560. A. Gari-Juone no 76 g. vecas Īvas Staleidzānes, Atašienes pag. Latvju kultūras kr.

Vīnai buobai beja vīns dāls. Reizi buoba īdevja dālam symtu rubļu un nūsyutīja uz mīstiņu, kū navīn nūpierkt. Dāls īt pa ceļu uz mīstiņu un pīguoja pi vīna tylta. Uz tuo tylta stuovēja cylvāks un šyupuoja mozu kačīti. Dāls pīguoja kluot pi tuo cylvāka nu prosa: "Kū tu darīsi ar kačīti?"
"Upē svīsšu," atbildēja cylvāks.
"Puordūd kačīti man!" soka puika.
"Pierc!" atbildēja cylvāks.
Puika samoksuoja par kačīti symtu rubļu un īt uz sātu. Ceļā kačīts īsavēŗa pelīti, izskrēja nu puikas rūkom un aizskrēja pēc peles. Īt puika uz muojom bez kačīša un pelītes. Atīt uz sātu; īīt ustobā un muote prosa: "Kū nūpierki, dēliņ?"
"Kačīti," atbildēja dāls.
"Kur ir kačīts?" prosa muote.
Puika izstuostīja, kas ar kačīti nūtyka. Muote nikuo napasacīja uz ituo.
Ūtrā dinā otkon muote īdūd dālam symtu rubļu un syuta jū uz mīstiņu, kū navīn nūpierkt. Dāls otkon īt pa tū pašu ceļu un uz tuo paša tylta redz cylvāku, kurs šyupoj sunīti. Dāls pīguoja pi tuo cylvāka kluot un prosa: "Kū tu darīsi ar sunīti?"
"Svīsšu upē," atbildēja cylvāks.
"Puordūd sunīti man!" soka puika.
"Pierc!" atbildēja cylvāks.
Puika samoksuoja par sunīti symtu rubļu un īt uz sātu. Ceļā sunīts īsavēŗa kačīti, izzaruovja nu puikas rūkom un aizskrēja pēc kačīša. Īt puika uz sātu bez sunīša. Atīt uz sātu, īīt ustobā un muote prosa: "Kū, dēliņ, nūpierki?"
"Sunīti," atbildēja dāls.
"Kur ir sunīts?" prosa muote.
Dāls izstuostīja muotei, kas nūtyka ar sunīti. Muote uz ituo nikuo napascīja.
Trešā dīnā otkon muote īdevja dālam symtu rubļu un syuta uz mīstiņu kū nabejs nūpierkt. Dāls otkon īt pa tū pošu ceļu un pīīt pi tuo paša tylta. Uz tylta otkon stuovēja tys pats cylvāks un šyupoj zalta rīkstiņu. Dāls pīguoja kluot un prosa: "Kū tu darīsi ar rīkstiņu?"
"Svīsšu upē," atbildēja cylvāks.
"Puordūd, lobuok, man!" soka puika.
"Pierc!" atbildēja cylvāks.
Puika samoksuoja par zalta rīkstiņu symtu rubļu un īt uz muojom. Naatguoja jis nu tylta tuoli, kai dzierrd, ka pēc juo nazkas dzanas pakaļ un klīdz. Puika atsavēŗa atpakal un redz, ka
pēc juo dzanas tys pats cylvāks, kurs puordevja kačīti, sunīti un zalta rīkstiņu. Cylvāks pīskrēja tyvuok un soka: "Pagaid, puisīt, tu nazyni, kū ar rīkstiņu dārīt. Es tevi pamuocīšu!" Tad cylvāks turpynoj: "Tu ītū rīkstiņu ībuoz mutē un vysod nosoj. Kad tev kuo navīn vajadzēs, tad divpadsmit stundēs naktī tu izjem nu mutes rīkstiņu un pašyupoj uz kreisuos rūkas. Pi tevis pīskrīs divpadsmit puiškinu, un kū tu jīm pīsacīsi, jī vysu tev izpildīs!"
"Paļdīs!" pasacīja dāls un aizguoja uz sātu.
Tuos kēnests kēniņam beja vīna meita, kas beja cīši smuka. Vīnu reiz kēniņš sadūmuoja izdūt sovu meitu pi veira un paziņuoja vysas kēmests īdzeivuotuojim, ka tys veirīts, kurs izpildīs treis juo meitas uzdūtus dorbus, byus par kēniņa znūtu. Nūlyktā dīnā saguoja pi kēniņa piļs vysas kēnests veirīši. Tur pat beja ar' dāls ar sovu zalta rīkstiņu. Kēniņa meita soka: "Tys, kurs īdūs man kleitas, ni sprāstas, ni austas, ni grīztas, ni šyutas, tys byus muns veirs!"
Kēniņa meita īguoja otkon pilī, aizzaslēdzja sovā kambarī, sēd un gaida. Vysur pilī beja pīstatīts daudz sorgu, kurim vajadzēja sorguot, ka nikas kleitas naīnastu. Atguoja divpadsmit stunžu nakts. Dāls izjēmja nu mutes rīkstu un pašyupoj jū uz kreisuos rūkas. Tyuleņ pi juo atskrēja divpadsmit puiškinu un prosa: "Kaidu dorbu dūsi darīt?"
Dāls soka puiškinim: "Leidz reitam nūlīcīt kēniņa meitas kambarī kleitu, ni sprāstu, ni austu, ni pīgrīztu, ni šyutu!"
"Labi!" atsacīja puiškini, "izdarīsim!"
Reitā pasamūda kēniņa meita un redz, ka uz golda stuov kleita, ni sprāsta, ni austa, ni pīgrīzta, ni šyuta. Otkon izguoaa meita un soka: "Tys byus muns veirs, kurs īdūs man kūrpes ni uodas, ni drēbes, ni grīztas, ni luopītas!"
Pasacījusi itū, kēniņa meita īguoja piļī aizzaslēdzja sovā kambarī, sēd un gaida. Otkon dāls pasaucja divpadsmit puiškinu un lyka jīm nūlikt kēniņa meitas kambarī kūrpes ni uodas, ni drēbes, ni pīgrīztas, ni šyutas. Reitā kēniņa meita pasamūda un redz, ka uz golda stuov kūrpes ni uodas, ni drēbes, ni pīgrīztas, ni šyutas. Otkon izguoja meita uorā un soka: "Tys byus muns veirs, kurs leidz reitam iztaisīs skaistu baznīcu, vēļ skaistuoku par kēniņa pili, lelu un smuku duorzu ap pili, ka zyrgi un karetas byutu ar kū braukt uz baznīcu!"
Tad kēniņa meita īguoja pilī un gaida reita. Atguoja divpadsmit stunžu nakts. Dāls pasaucja divpadsmit puiškinu un un soka: "Leidz reitam iztaisīt skaistu baznīcu, vēļ skaistuoku par kēniņa pili, lelu un smuku duorzu ap pili, ka zyrgi byutu gotovi, ar kū braukt uz baznīcu un, kad mes ar kēniņa meitu izbrauksim uz baznīcu, ka duorzā uobeļnīcas zīdētu, bet, kad brauksim nu baznīcas, ka uabūļi byutu gotovi un varātu jūs ēst!"

"Labi" pasacīja divpadsmit puiškini, "izdarīsim!"
Reitā kēniņa meita pasamūda un redz, ka stuov skaista, skaista piļs un baznīca; vysapkuort ir skaists duorzs. Kēniņa meita apuova kūrpes, apvylka kleitu un īt uz pili. Īguoja jei pils pogomā un redz, ka stuov seši zyrgi apsagti ar zvaigžņu dečim, karetas ar sauli un mēnesi. Sāduos kēniņa meita ar dālu karetā un brauc uz baznīcu. Kad jī braucja par duorzu, uobelnīcas ļūti skaisti zīdēja. Aizbraucja kēniņa meita ar dālu uz baznīcu, sasauluoja un brauc atpakaļ. Duorzā uz uobeļnīcom uobūļi beja jau gotovi un paši leida mutē. Tad nūdzēŗa kuozas un nyu obi dzeivoj.
Vīnu reiz kēniņa meita prosa sovam veiram: "Kai tu varēji vysu itū tik mudri iztaisīt?"
Dāls pastuostīja sīvai, ka jam ir taids zalta rīksts. Jo tū rīkstu izjem nu mutes un pašyupoj kreisajā rūkā, tad var izsaukt divpadsmit puiškinu, kuri, kū jīm liksi, tū izdora.
Atguoja vokors, veirs ar sīvu atsagula gultā un guļ. Kad veirs aizmyga, sīva izjēmja veiram nu mutes zalta rīkstu un īlyka sovā mutē. Atģuoja divpadsmit stunžu nakts. Sīva izjēmja nu mutes rīkstu un pašyupuoja kreisajā rūkā. Tyuleņ atskrēja divpadsmit puiškini un prosa: "Kaidu dorbu dūsi darīt?"
Kēniņa meita soka: "Aiznesīt mani ar pili, duorzu, baznīcu un zyrgim par deviņom kēnestem!"
"Labi," a&127;tbildēja puiškini, "izpildīsim!"
Kēniņa meita pasamūda reitā jau aiz deviņom kērnestem, bet dāls vīns pats sēdēja uz pļovas un rauduoja. Dāls beja palicis otkon par taidu pašu nabogu, kaids agruok beja. Te - kur bejuši, nabejuši - atskrīn kačīts ar sunīti un prosa dālam: "Kuo tu raudi?"
Dāls izstuostīja jīm sovu bādu. Tad sunīts soka: "Nabādoj, dāls, mēs tyuleņ atnessim tev zalta rīkstiņu!"
Dāls palyka uz pļovas sādādams, bet sunīts ar kačīti aizskrēja pēc zalta rīkstiņa. Skrīn sunīts ar kačīti aiz deviņom kēnestem. Ceļš guoja par jyuru. Pīskrēja sunīts ar kačīti pi jyuras, sunīts laidjās maut, bet kačīts atsasāda uz sunīša muguras un jī tyka puori par jyuru. Pīskrēja sunīts ar kačīti pi kēnina meitas. Piļs durovas beja cīši. Tad sunīts soka: "Kuop, kačīt, pa lūgu kēniņa meitas kambarī. Tur byus pele un, sagivis tū peli, pasoki: tevi un tovus bārnus apēsšu, jo napaleidzēsi dabuot nu kēniņa meitas zalta rīksta."
Kačīts īkuopja pa lūgu kēniņa meitas ustobā. Kēniņa meita gulēja pusdīnas. Te - kur bejuse, nabejuse - skrīn pele. Kačīts sagyva peli un soka: "Es tevi un vysus tovus bārnus apēsšu, jo napaleidzēsi dabuot nu kēnina meitas zalta rīkstiņa!"
Tad pelīte soka: "Palaid mani, kačīt, vaļā - un es pastuostīšu, kai tev dabuot zalta rīkstu!"
Kačīts palaidja peli un jei soka: "Tagad tu, kačīt, pajem savu asti un ībuoz kēniņa meitas dagunā. Kēniņa meita suoks škauduot un rīksts izskrīs jai nu mutes."
Kačīts tai izdarīja. Tikkū kačīts ībuozja asti kēniņa meitas dagunā, jei suoka škauduot un izkrita nu mutes rīksts. Kačīts pagiva rīkstu un izlēcja pa lūgu pi sunīša. Sunīts prosa: "Vai dabuoji rīksta?"
"Dabuoju," atbildēja kačīts.
Tad sunīts soka: "Dūd, kačīt, rīkstu nesšu es!"
"Nā, es pats nesšu," atbildēja kačīts.
Tad jī obēji laidjās skrīt uz dālu. Skrēja, skrēja un pīskrēja pi jyuras. Sunīts suoka maut, kačīts atsasāda uz sunīša muguras un sēd, rīkstu mutē īkūdis. Te - kur beja, nabeja - īsavēŗa kačīti jyuras putni un suoka kņuabuot. Kačīts gribēja īkūst vīnam putnam un paplētja muti, bet rīksts īkrita jyurā un aizguoja uz jyuras dybynu. Sunīts prosa: "Kas tur, kačīt, pļoukšēja? Voi rīksts naīkrita jyurā?"
"Nā, es ar asti pīsadyuru pi yudeņa," atbildēja kačīts. Kačīšam baist beja sacīt taisnību, ka juo sunīts naatstuotu jyurā. Tai jī muovja, muovja un tyka uz krosta. Sunīts vaicoj kačīšam: "Kur ir rīkstiņš?"
Tagad kačīts izstuostīja taisnību, ka rīksts īkrita jyras dybynā. Tad sunīts soka: "Ej, kačīt, sagyuņ leidaku un pasaki: jo tu nadabuosi man zalta rīksta nu jyuras dybyna, tad es apēsšu tevi un vysus tovus bārnus!"
Kačīts aizskrēja pa jyuras molu un, sagivis leidaku, soka: "Jo tu nadabuosi man zalta rīksta nu jyuras dybyna, tad es apēsšu tevi un vysus tovus bārnus!"
Leidaka lyudzās: "Palraid, kačīti, mani vaļā, es tev rīkstu dabuošu!"
Kačīts leidaku palaidja. Leidaka aizskrēja uz jyuras dybynu, atnesja rīkstu un padevja kacīšam. Tagad jau kačīts pats nagribēja nest rīkstiņa un atdevja sunīšam. Suoka otkon kačīts ar suni skrīt uz dālu un vēl pyrms pusnaktīm atnesja jam rīkstu. Dāls pajēmja rīkstu, ībuozja mutē, izjēmja un pašyupuoja kreisajā rūkā. Tyuleņ atskrēja puiškini un prosa: "Kū dūsi myusim darīt?"
Dāls soka: "Atnesīt nu aiz deviņom kēnestem pili, duorzu, baznīcu un zyrgus!"
"Labi," atbildēja puiškini, "tyuleņ izdarīsim!"
Reitā jau dāls pasamūda sovā pilī un palyka tur dzeivuot ar kačīti un sunīti, bet kēniņa meita palyka sādādama uz plyka teiruma aiz deviņom kēnestem un varbyut šūdīņ vēl sēd.