Viens tēvs mirdams atstāj savam dēlam trīs dukātus. Kamēr dēls vēl nav pieaudzis, māte paņem dukātus glabāt. Dēls puiša gados vienreiz saka mātei, lai iedodot vienu tēva dukātu, būšot iet uz pilsētu kautko nopirkt, Māte iedod un dēls aiziet. Bet uz ceļa satiek vecu sieviņu ar sunīti; vecene saka: "Dēls, pērci manu sunīti - nebūs jānožēlo!"

"Cik maksā?"

"Dukātu!"

Labi. Dēls pārved sunīti mājā, bet mātei nemaz pa prātam: pašiem neesot ko ēst, .kur nu vēl suņus piebarosi.

"Lai, lai, mem', mums sunīša nebija - kā nu bez sunīša dzīvot? Visiem ir sunīši, mums arī"

Māte apmierinās. Necik ilgi, pēc kādām dienām, dēls prasa otru tēva dukātu.. Māte jau negrib dot: būšot atkal iztviekot. Beidzot taču iedod arī un dēls nu aiziet uz pilsētas pusi. Šīpus pilsētas satiek to pašu sieviņu ar kaķi.

"Dēls, pērc manu kaķīti - nebūs jānožēlo!" Cik maksā?"

Dukātu." Labi. Dēls pārnes kaķīti mājā; bet tagad māte rājas, cik ieiet: neesot ko mutē bāzt - pērkot tik liekēžus. Trešo dukātu gan vairs nedošot.

"Lai, lai, mem', mums kaķīša nebija - kā nu bez incīša dzīvot? Visiem ir incīši, kaķīši - mums arī!"

Māte apmierinās; bet trešo dukātu tomēr nesolās dot. Pēc kādām dienām dēlam atkal iegribas pilsētā notikt. Bet labi zin: māto dukātu nedos, tādēļ paņem pats dukātu un aiziet ar sunīti uti kaķīti. Satiek atkal sieviņu. Bet šoreiz tai tukšas rokas: tik stāv nodurtu galvu un skatās uz zemi. Dēls prasa: "Sieviņ, ko tā skaties?"

"Jā, te divi pēdas apakš zemes ir pagrabs; ja tu atrušinātu zemi un uzceltu pagraba lūku, tad ietiktu pagrabā pie mirušās ķēniņa meitas, kurai dārgs gredzens uz pirksta. To gredzenu labprāt vēlos redzēt."

Labi. Dēls atrušina zemi, iekāpj pēc gredzena un iznes sieviņai. Sieviņa apskatās, apskatās - beidzot prasa: "Dēls, pērc šo gredzenu - nebūs jānožēlo!"

"Cik maksā?"

"Dukātu!"

Labi - beidzamais dukāts!" "

Sieviņa paņem dukātu un aiziet, noteikdama tūliņ pagraba lūku taisīt ciet.

Bet dēls iedomājās vēl reiz pagrabu apskatīties, viņš ielien. Tomēr tai pašā brīdī lūks plaukt! aizcērtas un šis nu paliek, kā cietumā: ne lūku vairs uzcelt, ne šī ne tā. Tā paiet labs brīdis. Uz vienu reizi atminās pirmo gredzenu uz pirksta.

"Skāde!" viņš domā, gredzenu virpinādams, "ar suni un kaķi man izgāja labi, bet ar šo nieka gredzenu nogāja pavisam greizi, nevajadzēja ne pirkt."

To sacīdams, dēls izdzird, ka suns ar kaķi brīnum kašņājas gar lūku.

"Nabaga lopiņi, jūs jau nevarēsit lūku uzcelt. Cik bēdīgi! kaut jel kāds gadītos, kas mani te izpestītu."

Šos vārdus izteicot, pieskrien seši vīriņi un uzceļ lūku. Dēls brīnīdamies paskatās: "Kur jūs te gadījāties?"

"Tavs gredzens mūs tagadiņ sauca. Līdz ko gredzenu pavirpināsi un tai brīdī kaut ko vēlēsies, tūliņ mums jāmāk šurp un viss jāizdara."

"Tā, tā! tad' jau brīnum labi. Tagad varat iet; bet ja kādreiz ievajadzēsies kaut kas - tūliņ pavirpināšu."

Vīriņi pazūd ; bet dēls ar sunīti un kaķīti ņemas iet taisni vien projām. Trīs dienas gājuši, sasniedz ķēniņa pili, kur apprasās pēc darba.

ķēniņam šimbrīžam cita darba neesot; bet sulaiņa vietu gan varot dot.

Kas par to - tā arī esot laba! Un nu līgst vašām ar tādu norunu: ķēniņam arī jāmitinot sulaiņa lopiņi: sunītis un kaķītis. Labi - tā paliek.

Dēls tagad dzīvo brangu laiku bez bēdām.

Bet. vienu dienu mūsu sulainis iedomājas labākas drēbes. Nekas: iziet dārzā, pavirpina gredzenu - seši vīriņi klāt: ko vajagot?

Labākas drānas!" "

Acumirklī sulainim drānas, ka spīd un laistās. Tik par nelaimi, ķēniņa vecāka meita pa logu noskatījusies visu, ko sulainis darījis, kā ar vīriņiem runājis - itin visu. Tai tas brīnum skauž, ka nevar arī tik ātri pie labām drānām tikt. Un - ko domāt Ķēniņa meita nu tik tīko katru dienu pēc sulaiņa gredzena, Vien; .iz par dienasvidus laiku, kamēr sulainis aizmidzis, ķēniņa meita

slepus pielien uz pirkstu galiem un nomauc gredzenu. Sulainis vēlāk meklē gredzenu visās pakaktēs. Beidzot ieprasīsies sunītim, kaķītim, vai nezinot? Jā, zinot gan - esot redzējuši ķēniņa meitai uz pirksta! Sulainis tūliņ zaglei uzstāj atdot gredzenu ar godu; ja ne - apsūdzēšot ķēniņam. Kas tā par dzīvi! Ķēniņa meitai tādi pārmetumi, vadzi, meklēs sirdi: viņa apņemas sulainim atriebties.

Un vienu nakti, kur ķēniņa nebija mājā, ķēniņa meita pieceļas un pielaiž sulaiņa istabai uguni, lai miegā būdams sadegtu. Bet sunītis ar kaķīti vēl laikā pamodina sulaini un izglābj no uguns briesmām; tik sadeg, kā tās drānas, ko vīriņ, i nesuši. Pārnāk nu ķēniņš, tas traks uz sulaini: esot nodedzinājis savu istabu, laikam vēl dedzināšot ir viņa pili. Citu neko ar tādu - cietumā! Nabaga sulainis nevainīgs gul cietumā. Cietums par nelaimi vēl uz ezera salas, kur sunītim, kaķītim gŗūti pietikt. Nabaga lopi smilkstēdami, ņaudēdami novazājās gar ķēniņa pagalmu dažas dienas. Te uz vienu reizi kaķītis pamana, ka uz ķēniņa meitas loga ir kaut kas spožs.

"Tas cits nav, kā mūsu kunga gredzens!" kaķītis iesaucas un nu tik glūn, kaut durvis kāds vārstītu. Necik ilgi - ķēniņa meita pati vārsta durvis: kaķis viens divi, pa kājām kuld.amies, ietiek istabā un iznes gredzenu. Sunītis no prieka laiž, riņķus mezdams, kaķītim pretim, saukdams: "Dod manā mutē, dod manā matē! es gribu gredzenu nest!"

Kaķītis nomet gredzenu zemē: sunītis ieķeŗ mutē un nu abi maļas no prieka. Kaķītis, kūkumus mezdams, drīzi skrien sunītim pakaļ; sunītis riedams riņķo kaķītim paka!. Ķēniņa meita paskatās: ko tie sulaiņa lopiņi tā trako! Kas ir - ierauga: sunītim rejot, izkrīt gredzens no mutes. Tā šī tūliņ klāt; paķeŗ gredzenu, nomazgā un iebāž pati savā mutē, lai nekad neviens vairs nedabūtu. Bet otrā dienā pret vakaru kaķītim atkal padoms rokā: viņš ielien klusītiņām ķēniņa meitas istabā un paslēpjas pagultē. Līdz ko nu ķēniņa meita aizmigusi, kaķītis ar pēdiņu kutina - viņa lūpas. Ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz pakodaļā lūpas, kā niez. Necik ilgi - kutina atkal; šī pakodaļā lūpas otrreiz. Kutina atkal; šī pakodaļā lūpas un atmožas. Bet viena maza spalviņa no kaķīša pēdiņas iegājuse mutē. Ķēniņa meita spļaus spalviņu laukā. Kā spļauj spalviņu - izspļauj arī gredzenu gultā. Šī grābstās pēc gredzena; bet kaķītis sen jau paķēris gredzenu un .atkal paslēpies pagultē. No rīta kaķītis, no istabas iztikdams, aiznes gredzenu pie sunīša, sacīdams : "Nu vairs neplosīsimies, tūliņ peldēsim pie mūsu kunga uz ezera salu!"

Nu peld, nu peld; pusezeru peldējuši, kaķītis nokusis, sāk kŗākt.

"Vai, incīt', tev gŗūta atpūta, dod gredzenu man, būs vieglāki peldēt."

Kaķītis grib atdot gredzenu sunīša mutē, bet tai pašā brīdī pļunkt! iekrīt ezera dibenā: samisējies nabadziņam. Nekā darīt jāpeld atpakaļ. Bet ezera dibenā gredzenu ierij zivs. Šo zivi otrā dienā izzvejo ķēniņa zvejnieks un atdod vārīt ķēniņam uz pusdienu. Pavārs izšķērž zivi un ķidas izmet mēslenīcā. Par laimi kaķītim iegribas ķidas ēst. Iedams atron zudušo gredzenu. Ko nu gaidīt - tūliņ pie sunīša ar prieka vēsti projām. Bet sunītis saka: "Dod man tūliņ gredzenu mutē; es viņu pārnesīšu, tu nevari tik labi peldēt, var atkal izkrist."

Labi. Šoreiz lopiņi pārpeld itin laimīgi pie cietuma. Cietumnieks, ieraudzījis savus lopiņus, paveŗ dogu un priecājas Bet kaķītis uzskrien gar sienu vien līdz logam un atdod gredzenu. Acumirklī sulainis uzmauc gredzenu, pavirpina un vēlās: "Kaut vīriņi iznestu mani ar sunīti, kaķīti viņpus ezera uz sausuma!"

Tai pašā brīdī viss notiekas.

"Kaut vīriņi mani apģērbtu vienā zeltā."

Tai pašā brīdī viss notiekas un cietumnieks tagad spīd un laistās pārāk par visiem ķēniņiem.

Nu ieiet pie ķēniņa pilī un sakās precinieks esam, gribot ķēniņa jaunāko meitu precēt. Ķēniņš domā: "Tāds znots skaidrā zeltā būtu gan par gadu; kas tik spoži ģērbies, tas nebūs nieka vīrs - lai iet!"

Sarunā ar jaunāko ķēniņa meitu par kāzām. Bet otra māsa, kas sulaini tā nīdējusi, gredzenu zagdama, pirkstus vien kož, ka nav tikusi. pie tik lepna brūtgāna.

Kad nu sarunāts, te brūtgāns vēl iziet laukā, pavirpina gredzenu un vēlās:

"Kaut dimanta pils te rastos, kur kāzas svētīt!" Tūliņ gadās. Nu nosvin kāzas un dzīvo

laimīgi. Bet sunīti

un kaķīti jaunais pāris tura labi jo labi, par to ka savu kungu tā glābuši.