Pilsētas malā dzīvo nabaga atraitne ar savu dēlu. Vienu dienu dēls aiziet pilsētā papelnīties. Bet vakarā mājā nākdams, satiek uz ceļa sieviņu ar suni; sieviņa piedāvā suni, lai taču pērkat! Dēls pērk arī: atdod visu tās dienas pelņu un vēl priecājas, ka tik lētu suni dabūjis. Tik mājā mātei nebija īsti pa prātam: pašam neesot ko ēst, vēl paunāties ar suņiem!

Otrā dienā dēls atkal aiziet pelnīties. Bet vakarā mājā nākdams, satiek to pašu sieviņu ar kaķi. Vai nepirkšot kaķi? Kālab nē? Ja ar tās dienas pelņu pietiekot, lai dodot šurp! Atdod. Bet mājā māte saņem itin bargi šo: esot untumains cilvēks, kas, tikpat kā viņai spītēdams, atdodot visu peļņu tik par suņiem un kaķiem.

Trešā dienā dēls atkal aiziet pelnīties. Bet vakarā mājā nākdams ierauga pilsētas malā lielu ļaužu pūli, kas bļauj : "Sit nost sit nost!"

Dēls pieskrien elzdams, pūzdams pūlim klāt un sauc: "Nesit, nesit! es atpirkšu ar šīs dienas peļņu, lai tas būtu, kas būdams!" "Klau! viens te sola maksu, nevajaga vairs sist, lai samaksā un ņem," sitēji iesaucas. Dēls samaksā un nu ies skatīties, ko tad īsti nopircis. Apskatās: - čūsku. Pārdevēji gardi pasmejas domādami, ka dēls tūliņ nospļausies, čūsku ieraudzījis. Bet nekā dēls paņem čūsku un aiziedams nosaka: "Nemaz nesaprotu, kā tās lietiņas tik lēti varējāt pārdot!"

Tie notura dēlu par pusmuļķi un aiziet, rokas atmezdami. Bet čūska pēc kāda brītiņa sāk runāt, sacīdama: "Paldies, ka izglābi mani no sitējiem. Esmu ķēniņa meita. Nes mani pie tēva uz pili; ja tēvs tev par nesumu taisās kaut ko maksāt, tad dari gudri: neņem ne šā ne tā. Prasi tikai to gredzenu, kas tēvam uz vidus pirkstā. Viņš gan tev piesālīs citus gredzenus, bet neielaidies - lai dod to! Redz, tu nemaz nezini, tas gredzens savāds: Līdz ka uz pirksta paburzīsi - tūliņ viss gadās, ko vien vēlies."

Labi! Dēls aiznes čūsku un lielām mokām izdabū gan no ķēniņa īsto gredzenu. Nu pāriet mājā pie mātes un saka: "Redz, māmiņa, jūs arvienu rājāties, ka peļņu izniekoju, bet tagad parādīšu, ko par savu peļņu nopirku!"

Dēls paburzē gredzenu un vēlās: "Kaut būdiņas vietā gadītos zelta pils!"

Tūliņ gadās spoža spoža pils un māte nu dēlu glaudīt glauda. Bet otrā trešā dienā

ķēniņš apmanījis, ka dēlam zelta pils. Tas viņam skauž. Tūliņ sūta savu sulaini

pie dēla un pavēl gre dzenu nozagt. Sulainis iztīkojās ilgu laiku - nekā netapt dēlam.

Te vienu dienu dēls zelta pils priekšā apgulās dienas vidū. Sulainis aši nomauc gredzenu un pārnes ķēniņam. Ķēniņš paburzē un vēlās: "Kaut dēls atrastos

jūŗā uz akmeņa staba!"

Acumirklī dēls iegadās jūŗā akmeņa staba galā. Neviens to nezin; bij sunītis un kaķītis, ko todien no sieviņas pircis, apmana, kur viņu kungs aizrauts. Tie piepeld pie staba un grib dēlam kaut kā palīdzēt; bet dēls saka: "Labo sunīti, labo kaķīti! bez gredzena nevaram nekā iesākt. Teciet uz ķēniņa pili, raugiet gredzenu atdabūt - būs atkal viss labi!"

Sunītis ar kaķīti mudīgi vien aiztek pie ķēniņa pils un norunā tā: sunītis palikšot dārzā nomodā, kaķītis iešot pilī izlūkot, kur gredzens noglabāts. Labi, Kaķītis ietop pilī un paslēpjas apakš! Ķēniņa gultas. Nu glūn, nu glūn visu laiku. Uz vienu reizi ķēniņš, gulēt iedams, atslēgs sudraba šķirstiņu un apskatīsies, vai vēl dibinā gredzens glabājas. Atslēdz, paskatās: jā, ir gan; aizslēdz atkal un tad dodas pie miera. Kaķītis visu to redz, bet kā pie gredzena tikt? Nu domā, un domā; ķēniņš sen jau aizmidzis, vēl kaķītis domā - nekā sadomāt, nekā klāt tikt. Uz vienu reizi sāk kas apakš ķēniņa gultas grabināties. Kaķītis paskatās: žurkas.

"Nu tu nelaime! ņermi tādi; uzcels vēl man ķēniņu un izjauks visu manu nodomu!" tā kaķītis pats pie sevis nedusmojas. Bet žurkas nebēdā nekā, arvienu paliek drošākas - beidzot sāk gandrīz ķēniņam tīri pa degunu; lēkāt.

"Tā nē!" kaķītis iesaucās un nu sāk tik žurkas slānīt: viens divi žurku līķi guļ, kā līdums, pa rindu vien salikti. Te uz reizi āzlien sirma sirma žurka, vaimanādama: "Kaķīti, pincīti, kam apkāvi manu lielo kaŗa spēku?"

"Kas tu tāds esi?" kaķītis uzprasa. Esmu žurku ķēniņš!"

"Tad jau brīnum labi - es atkal esmu kaķu ķēniņš. Vadzi, derēsim mieru!"

Kā lai mieru deru? Kam tu apkodi manu brango kara ,

spēku?" "Nekas - ja apsolīs ar savām žurkām šim sudraba šķirstiņam izgrauzt tik lielu caurumu, ka es ar savu augumu spēju tur ielīst, tad apsolos saviem kaķim pieteikt, ka neviens vairs nekostu tavu kaŗa spēku."

Labi! Abi sader mieru. Un žurku ķēniņš tūliņ aiziet žurkas pasaukt. Ak tu manu dieniņu, kas tagad sanāca žurku: visa istaba čum un kust. Necik ilgi - sudraba šķirstiņš lupatās. Kaķītis paņem gredzenu un iztek pie sunīša. Drīzi abi divi ar gredzenu pie akmeņa staba. Dēls uzmauc gredzenu pirkstā, un vēlās : "Kaut būtum visi četri: es, ķēniņa meita, sunītis, kaķītis zelta pilī!"

Tūliņ visi gadās pilī. Dēls nu nosvin kāzas ar ķēniņa meita un dzīvo laimīga ar saviem lopiņiem.