Vienam tēvam bijis dēls, vārdā Ļēpausis. Vienreiz tēvs iedevis Ļēpausim naudu nopirkt pilsētā maizi. Ļēpausis, caur mežu iedams, ieraudzījis vīru, kas sitis suni. Ļēpausim suņa bijis žēl, viņš to atpircis. Bet mājā māte nejauki Ļēpausi rājusi: neesot pašiem ko ēst - vēl vedot liekēžus mājā!

Otrā dienā tēvs atkal iedevis naudu maizi pirkt. Bet Ļēpausis saticis mežā vīru, kas sitis kaķi. Viņš atpircis kaķi un atkal pārvedis mājā. Māte vēl dusmīgāka.

Trešā dienā tēvs atkal iedevis naudu maizi pirkt. Bet Ļēpausis mežā saticis vīru, kas odzi sitis. Viņš atpircis odzi un nesis mājā. Bet odze uz ceļa izspļāvusi gredzentiņu, teikdama: "Uzmauc gredzenu pirkstā, tad viss notiks, ko vien vēlies; bet mani tu laid vaļā!"

Ļēpausis palaidis odzi, pagrozījis gredzenu un vēlējies: "Kaut mājā visi galdi

būtu pilni ar gardākajiem ēdieniem un dzērieniem!" Viss tā noticis un māte ar

tēvu nevarējuši izbrīnīties, kā tas gadījies. Drīzi arī Ļēpausis pārradies, pagrozījis gredzenu un vēl vairāk iepriecinājis vecākus; viņš vēlējies: "Kaut būdiņas vietā gadītos tāda pils no tīra zelta un dimanta!"

Tūliņ pils gadījusies. No tās dienas Ļēpausis ar vecākiem dzīvojis vienā labumā.

Bet vienreiz Ļēpauša kungs nācis no muižas apprasīties, kur viņš tādu p.ili ņēmis. Tā un tā - Ļēpausis izstāstījis, pie kam vēl lielījies,, ka esot pārāks par pašu kungu, varot ar ķēniņiem mērīties un vai nevarot kungs tādēļ savu meitu viņam par sievu atdot: Kungs domājis tā: "Kas tādā dimanta pilī manai meitai nekaitēs! Viņas pirmais brūtgāns aizkūlies svešumā un diezin, vai maz kādreiz vairs pārnāk - labāki būs; spiedīšu pie Ļēpauša aiziet."

Kungs pārgājis mājā un piespiedis meitu Ļēpausi precēt. Labi - meita gājusi ar'; bet prāts tai bijis pie pirmā brūtgāna.

Ne ilgi pēc kāzām Ļēpauša sieva nodabūjusi brīnumu gredzenu savos nagos, Tūliņ vēlējusies: "Kaut es būtu ar visu šo dimanta pili pie sava pirmā brūtgāna; bet Ļēpausis - kaut tas būtu iemūrēts uz augsta mūŗa viņus šīs vietas, ezera vidū, ka galva vien tik ārā!"

Acumirklī viss tā gadījies. Vecāki nu mituši atkal savā būdiņā, bet suns ar kaķi nesuši katru dienu Ļēpausim barību klāt: suns aiznesis, un kaķis, pa mūri rāpdamies, uznesis dabūto barību augšā. Cits jau neviens nevarējis mūŗa augšieni sasniegt. Beidzot suns ar kaķi taču apnikuši šo kopt; norunājuši labāk gredzenu uzmeklēt, lai tiktu no mokām vaļā. Nu meklējuši abi divi ilgu laiku pa puspasauli. Beidzot uzgājuši to vietu, kur Ļēpauša sieva piemitusi. Par dienu uzņēmusi labi suni un kaķi; bet par nakti izdzinusi laukā. Tomēr vienu vakaru kaķis dabūjis pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā un paslēpies, apakš Ļēpauša sievas gultas. Gulēt iedama, Ļēpauša sieva noglabājusi gredzenu mutē, kaķis to redzējis. Līdz ko nu aizmigusi, kaķis glaudījis ar pēdu šai lūpas. Beidzot no kaķa pēdas iegājusi viena spalviņa mutē. To pa miegam šī spļāvusi laukā, bet ar to arī izspļāvusi gredzenu.

Kaķis paķēris gredzenu un sācis ņaudēt. Šī atmodusies, pavērusi durvis un saukusi: "Skic! laukā skic!"

Kaķis izskrējis pie suņa un nu pa abiem nesuši gredzenu Ļēpausim. bijuši jau gandrīz pie mūŗa klāt, te abi nesēji sākuši ķildoties: viens gribējis nest, otrs gribējis. Ķildā gredzens izsprucis no mutes un iekritis ezerā.

Nekā darīt - peldējuši atpakaļ un staigājuši noskumuši. Otrā nedēļā sunim ar kaķi iegadījies gar kāzu namu iet. Laukā bijuši izsviesti: kauli, zivs ķidas, kas nekas, kā jau kur dzīras. Suns sācis grauzt kaulus, kaķis atkal ķidas ēst, Un, ko domāt - šinīs ķidās kaķis uzgājis savu gredzenu. Nu bijuši priecīgi; tūliņ peldējuši pie Ļēpauša un neķildojušies vairs nemaz; drīzāk suns vēl uzņēmis kaķi uz muguras un stiepis caur ūdeni, tādēļ ka bijis labāks peldētājs. Kaķis uznesis gredzenu Ļēpausim. Šis uzmaucis gredzenu pirkstā, pagrozījis un vēlējies: "Kaut šis mūris sadruptu lupu lupās; kaut mana dimanta pils atnāktu ar visu sievu turpat atpakaļ, kur 'bijusi!"

Acumirklī viss noticis. Sieva lūgusies kā traka, lai Ļēpausis piedodot, esot pārskatījusies; pirmais brūtgāns, kā nu labi redzējusi, nemaz arī viņu tā negribējis, kā cerējusi. Viņa vairs nekad tā nedarīšot. Ļēpausis piedevis un no tās dienas dzīvojis laimīgi jo laimīgi ar savu sievu, ar vecākiem, ar suni un kaķi.