Reiz bijis viens vīriņš; tas gājis medīt ar suni un kaķi, bet nekā neķēries. Beidzot mājā nākdams, saticis čūsku, gribējis to pašu šaut, bet čūska lūgusies: "Atstāj mani dzīvu - došu tev zelta gredzenu. Tas gredzens ir tāds: ja drusku pirkstos pagroza, tūliņ rodas galdiņš ar ēdieniem, dzērieniem, bet kad iebāž kabatā - galdiņš atkal nozūd."

Labi! vīriņš paņēmis gredzenu un nešāvis čūsku. Pēc tāda laika vīriņš apņēmis sievu. Bet tā bijusi briesmīgi ziņkārīga: Caurām dienām stājusi virsū, lai sakot, kur tādus ēdienus un dzērienus vienā gabalā ņemot? Viņš neteicis. Bet vienreiz vīriņš bija izgājis, gredzens aizmirsies uz galda. Sieva paņēmusi gredzenu un aizbēgusi pie savas mātes. Vīriņš pārnācis un nu nebijis nekā vairs ko ēst. Nu teicis uz suni un kaķi: "Steidzaties tai maitai pakaļ ! "

Suns ar kaķi apmanījuši vīriņa sievu vienā pilī. Gribējuši iekšā iet, bet sieva likusi sulainim lielus suņus uzrīdīt šiem virsū. Sulainis tomēr nerīdījis, teikdams: "Lai dzīvo nabaga lopiņi!"

Otrā dienā kaķītim laimējies pelīti noķert. Suns teicis: "Nelaid peli ātrāk vaļā - lai iznes mums to gredzenu!"

Pelīte ielīdusi pilī un iznesusi gredzenu; kaķis iekampis gredzenu mutē un nu nesuši to uz māju. Bet par nelaimi upe bijusi

priekšā Nekā darīt - kaķis uzkāpis sunim mugurā un nu peldējis pāri. Upes vidū suns ieprasījies: "Vai tev ir vēl gredzens?"

Tiklīdz kaķis gribējis izteikt: ir! gredzens :izvēlies no mutes upē. Ko nu? Beidzot suns atradis vēzi. Tas bijis ļoti bailīgs. Bet suns vēzi :nelaidis vaļā, kamēr tas iznesis gredzenu no upes.

Nu skrējuši priecīgi uz māju. Ap pusnakti pārskrējuši pie vīriņa namdurvim un klauvējušies un klauvējušies. Bet vīriņš jau bijis nomiris badā; neviens nav atvēris durvis. Tomēr suns ar kaķi negājuši projām - klauvējušies tik ilgi, kamēr paši arī turpat nomiruši.