Bīš vienc tāds skrodelis, un šim bīš vienc pats dēls. Skrodelis drīz vie nomiris un dēls palicies tik nebēdīgs, ka māte vais šā nevarēsi nekā valdīt. Šī nu visu nevisādi izdomāsies, ko ar dēlu iesākt un kā būt un bēdāsies, ka šai neesot nekādas naudas un mantas, kā varētu dēlu kādā amatā izmācīt. Māte jau ilgi tā bēdāsies un te, vienreiz, ienācis pie šās vienc vīrs un stāstījies, ka šis esot šās vīra jaunākais brālis un nācis aptaujāties, kā šai tagadīnās ejot un ko darot šās dēls un vai kādā amatā ar' ejot, kā varētu vieglāki maizi paēst. Māte nu stāstīsi vīram savas bēdas, kāds šai negals esot ar dēlu, ka šis nekur nevarot stillt un kā šai ejot slikti un nevarot dēlu nekur mācībā nodot, jāču ta šis no svešim drusku rautos un nāktu pie prāta. Ta nu vīrs sacīš, lei dodot šim dēlu līdza, šis palīdzēšot šo amatā izmācīt. Nu sprieduši, sprieduši un ,kamēr nosprieduši ar, ka tā vie būšot jādara., un dēls ar bīš priecīgs un vīkšnes vīram līdza.

Skrodeļa dēls nu sataisījies un gāš vīram līdz. Vīrs šo vedis, vedis un pēdīgi ievedis dziļi mežā. Nu šie abi piegāš pie liela kalna un pašā kalna galā bīš lielc akimlinc. Vārs nu licis, lei skrodeļa dēls veļot akmimu no. Skrodeļa dēls ar ķēries akminam klā, bet nekā vis nevarēš izdarīt - akminc nemaz ar nekustējies. Ta vīrs iedevis skrodeļa dēlam gredzenu un sacīš, lei paberzējot gredzenu. Skrodeļa dēls paberžēš gredzenu un nu akminc pats no sevis nocēlies un nu skrodeļa dēls redzēš, ka apukš akmina ir dziļa ala. Vīrs sacīš skrodela dēlam, lei šūs laižoties pa alu lejā un tur šis ieiešot dziļā pagrabā un tai pagrabā būšot dau naudas un dārgu akminu. Lei ņemot sev naudas, cik vie uzietot., un ta lei paņemot vecu laimpīnu un tā lampīna būšot pašā pagraba dibinā. Dēls ar iegāš pagrabā un sabāzies sev pillas ķešas ar naudu un dārgim akminim, ta paņēmis lampīnu, iebāzis azautē un gāš no pagraba laukā. Šis nu vē tūļājies u,n grābstījies un vīrs jau kliedzis, lei atdodot šim lampīnu. Bet skrodela dēls vē tūļājies un sacīš: "Pagaiču, gan jau dabūsi!"

Nu vīrs pārskaities, aizgrūdis alai akminu priekšā un skrodeļa dēls vais neticis no alas laukā. Šis nu sēdēš alā un domāš, kā nu tikšot laukā. Izprovējies akmiņu nogrūst, bet nekā nevarēš izdarīt. Nu sēdēš alal un no gara laika sācis knibināties ap gredzenu, ko iedevis vīrs, ka šis nevarēš akmina novelt. Skrodeļa dēls knibinājies, knibinājies, kamē ņēmis un gredzenu drusku paberzēš. Nu tūlītās šim vienc ,pie pašas auss prasīš : "Kēnī', ko vēlies?"

Skrodeļa dēls tīri vai satrūcies, ka šo par ķēnīnu saucot, un prasīš, kas šis tāds esot, kas šnrrr pie auss runājot, no kurienas šis esot un kā šim vaigot. Nu tas gars, kas runāš skrode]a dēlam pie auss, sācis stāstīt, kas šis ir un ka nav vis cilvēks, bet gars, un viņš klausot tam gredzenam un tūlītās .nākot, ka to gredzenu drusku paberzējot, un viņš izpildot visu ta, ko vie šim vēlot darīt. Nu skrodeļa dēls tūlītās sapratis, kas par lietu, un prasīš garam, vai šis nevarot šā izlaist mo ialas laukā. Jā, gars sacīš, ka to šis varot gan, un novēlis akminu no alas no(st). Skrodeļa dēls izgāš no alas laukā un gars akal aizvēlis akminu priekšā. Skrodea dēls aizgāš apakaļ pie mātes un dzīvāš 1aimīgi, jo nu šim bīš naudas papillam. Skrodeļa dēls dzīvāš kā vienc bitauris un pēdīgi iemīlējis pašu ķēnīna meitu. Viņč nu gāš pie ķēnīna un prasīš, lei dodot šim savu meitu par sievu. Ķēnīc bīš ar mieru, bet meita negribēsi ne dzirdēt un šai jau ar bīš iecerēts cits brū(t)gānc un tas bīš no augstas kārtas un ar to jau princese bīsi slepenībā norunājusi saprecēties. Par to nu skrodeļa dēls varēn nobēdājies un palicis slims. Pa tam princese rīkosies uz kāzām un kāzu diena jau bīsi nolikta. Kāzu dienā māte sacīsi skrodeļa dēlam: "Re' nu, kā bev izčibēja ar princi. Šodie princesei ir kāzas!"

"Lei jau ir," sacīš skrodeļa dēls, "bet man vie viņa kritīs!" Tai naktī, ka princesei

kāzas dzēruši, skrodeļa dēls paberzēš gredzenu, un ka gars atnācis, ta licis, lei šis

noskato,bies, ka jau nais pārs iešot gulēt un lei ta šis gars paņemot princesi un atnesot šur.

Kā ta, kā jaunais pārs aizgāš gulēt, tā gars ar tūlītās atnesis princesi uz skrodeļa māju. Rītīnā akal skrodeļa dēls li cis, ,lei gars šo aiznes apakaļ uz ķēnīna pili.

Gars visu tā izdarīš, kā skrodeļa dēls vēlēš, un pēc bīši lielu lieli brīnumi, kā princese

varēsi pa nakti pazust jaunam vīram no sāmiem, uiru rītīnā akal atradusies pilī un ka

nevienc ne redzēš, ne dzirdēš, kā šī aizgāsi un atnākusi. Jaunais vīrs gāš pie paša ķēnīna un stāstīš, kā viss noticis un ķēnīc nākošā naktī pielicis pie šo istabas

durim vaktis. Bet vakarā atkal princese pazudusi un rītīnā tik vē pārradu

sies mājā un nevienc nezināš, kā viss tas noticis. Nu jaunais vīrs bīš varēn errīgs un stāstīš ķēnīnam, kā vis akal noticis, un ķēnīc nu licis atsaukt mācītāju un pats ar mācītāju vaktēš princesi. Bet tikko šī iegāsi gulēt, ka akal uzreiz no gultas pazudusi un nevienc ne manīt nemanīš, kur šī palikusi. Nu mācītāš sacīš, ka te vais, neesot labi, un jaunais vīrs ar sacēlis varēnu traci, un kliedzis,

brēcis, ka princese esot laikam ragana un varbūtās ar pašu vellu draugos. Un jaunais vīrs neparko ar vais negribēš ar princesi palikt kopā un ka rītīnā akal gars atnesis princesi uz ķēnīna pili; ta jaunais vīrs pie šās vais negāš un aizgāš pavisīnas prom. Tā nu princese izšķīrusies no sava vīra.

Drīz vie skrode]a dēls palicis vesals un gāš akal uz ķēnīna pili. Viņš nelicies ne zinis, ka princesei jau bīšas kāzas, ka šī jau apprecēsies un akal ūzšķīrusdes. Skrodeļa dēls akal lūdzies, lei ķēnīc dodot šim savu meitu :par sievu un ķēnīc bīš ar mieru. Nu šoreiz pati princese ar bīsi ar mieru un šie abi apprecēšies. Bet nu princesei bīš jānāk uz skrodeļa māju dzīvāt un šai tas vis nepaticies, pats ķēnīc ar jau bīš vecs un švaks un šis sacīš skrodeļa dēlam, lei paliekot vie pidī un pārskatot visas šā darīšanas. Nu skrodeļa dēls ar vienu laicīnu dzīvāš ķēnīna pilī un pēdīgi nodomāš, ka būšot jāceļot pašam sava pils, ta. varēšot ar princesi mierīgi dzīvāt. Skrodeļa dēls paberzēš gredzenu un prasīš garam, vai šis varot pa vienu nakti uzcelt tādu pili, kas būtu vēl smukāka par paša ķēnīna pili. Bet gars atbildēš, ka tas neesot šā varā, bet tas esot lampīnas varā. Un gars izstāstīš skrodeļa dēlam, kā lei darot. Skrodeļa dēls nu vilcis to lampīnu, ko šis iznesis no pagraba, no azautes laukā un paberzēš. Tūlī saskrēš vesals lērums garu un prasīš skrodeļa dēlam, kā šim vaigot. Skrodeļa dēls sacīš, ka šim maigot tādas pils, kas būtu vē smukāka par paša ķēnīna pili un tai pilei vaigot būt gatavai pa viem nakti. Jā, lam piņas gari varēš gan to izdarīt un otrā rītā pils jau bīsi gatava.

Nu skrodeļa dēls gāš ar princesi uz jauno pili dzīvāt un aicināši pašu ķēnīnu ar. Bet ķēnīc vis negāš un sacīš, ka tie jau nevarot labi darbi būt, ka pa vienu nakti varot tādu pili uzcelt, un sacīš, ka skrodeļa dēls gan laikam esot bufris. Nu skrodeļa dēls šā tā atlarzāš un sacīš; ka šim jau tāda maņa esot, ka daudz varot padarīt. Ta vē skrodeļa dēls sacīš ķēnīnam, lei šis pa vienu dienu uztaisot šā pilei vienu logu, kas vē nebīš gatavs. Ķēnīc nu rāvies nosvīdis visu dien:u un nevarēš un nevarēš tā loga pa dienu uztaisīt un skrodeļa dēls ta sacīš, ka šis tādu logu pa viemu stundu uztaisot. Nu skrodeļa dēls licis gredzena garam, lei uztaisa bogu, un nebīsi vē stunda galā, ka jau. logs bīš gatavs.

Skrodeļa dēls dzīvāš ar princesi laimīgi savā jaunā pilē un šim nu vairs lampīnas nevaidzēš. Skrodeļa dēls izvilcis lampīnu no azautes un uzlicis uz krāss malīnas. Reiz skrode]a dēls aizgāš uz jakti un princese vie viena pilē palikusi. Bet tas buris, (tas vīrs, kas atnācis pie skrodeļa dēla mātes un sacīš, ka šis esot skrodeļa visjaunākais brālis, bīš liec buris un tas gribēš to lampīnu sev dabūt), saodis, kur skrodeļa dēls ir, un novaktēš, ka šā paša nav mājā, un saņēmies dau smuku lampu līdz un gāš pilī iekšā un solīš princesei piecas sešas jaunas lampas, ja šī šim vietā dodot vienu vecu lampīnu. Princesei jaunās lampas patikušās un šī sākusi meklēt kādu vecu lampīnu, ko dot vietā, kā tiek pie jaunām lampām. Šī nu meklēsi, meklēsi, kamē sameklēsi ar to lampīnu, kam tie gari klausīši, un ņēmusi un atdevusi to lampīnu buram pret jaunām lampām. Princese jau nemaz nezināsi, ka tai vecai lampīnai ir tāds spēks. Nu buram bīsi tā lampīna rokā un šis tūlītās licis garim aiznest skrodeļa dēla pili ar visu princesi tālu tālu prom.

Ka skrodeļa dēls nācis no jakts mājā, ta vair nebīš ne pils, ne princeses. Viņš jau tūlītās sapratis, kas nu ir par lietu, un berzēš savu gredzenu un prasīš gredzena garam, vai šis nevarot atgādāt šā pili atpakaļ. Bet gredzena gars sacīš pretī, ka bas nestāvot šā spēkā. Ta skrodeļa dēls prasīš gredzena garam, vai šis nezinot, kur šā pils tagadīnās esat un vai šis (gars) šā nevarot uz turieni aiznest. Jā, to gan gredzena gars varēš un tas bīš vienc redzējienc, ka gars aiznesis skrodeļa dēlu. Nu skrodeļa dēls pārģērbies par nabagu un lodāš ap pili riņķī vie.

Pa tam princese dzīvāsi pilī un šo vecais buris visādi kārdnāš, lei nākot pie šā klātgulēt. Bet princese neielaidusies ar veco buri un šis nu palicis varēn nejauks un sacīš tā, ja šī šodie, tā kā trešo nakti, nenākšot pie šā klātgulēt, tā šis likšot šo nolietāt. Nu princese bīsi varēn bēdīga un stāvēsi pie loga un raudāsi. Bet skrodeļa dēls gāš pašlaik gar logu un šī šo redzēsi un tulītās ar pazinusi. Nu šī ša ieaicināsi paslepšu pie sevis iekšā un abi nogūdrēši, kā darīt.

Vakarā nu princese gāsi pie vecā bura un sacīsi, ka šī esot ar mieru šovakar iet pie šā klātgulēt. Nu vecais buris bīš varēn laimīgs un princese šo vedināsi uz dzeršanu. Buris bīš ar mieru un abi sākuši dzert. Bet kā buris drusku pagriezies, tā princese šā glāzē iebērusi jipti un buris iedzēris un nozvēlies beigts gar zemi. Nu princese aicināsi skrodeļa dēlu iekšā un abi sākuši meklēt lampīnu rokā. Izmeklēši malu malīnas, izjaukuši kaktu kaktus, bet lampīnas nekur nebīš. Tā nu skrodeļa dēls gāš pašam buram klāt un pāmeklēš šo. Pēdīgi ar lampīnu atraduši buram azautē. Nu skrodeļa dēls tūlītās paberzēš lampīnu un licis garim, lei aiznesat pili apakaļ uz veco vietu. Gari akal aiznesuši pili apakaļ uz veco vietu.

Nu akal cilvēkim bīš lielu lielie brīnumi, ka pils pa nakti pazudusi un akal pa nakti atradusies apakaļ, vecā vietā. Šie nu akal visi sākuši runāt, ka skrodeļa dēls buris vie būšot un nevienc cilvēks jau tādus darbus nevarot izstrādāt. Bet skrodeļa dēls nu vis nevienam nekā vē nesacīš.

Bet tam vecam buram, kuŗu rincese nozāļosi, bīš vienc draugs, ar lielc buris, un tas dabūš visu zināt, kā šā draugarn izgāš. Šis nu nospriedis, kā jāatrieboties skrodeļa dēlam, un uzstedlēš šim tādu slimumu, kā nevienc pats dakteris ar šā nevarēš izārstēt. Nu skradeļa dēls jau ilgi gulēš slims un nevienc dakteris ar šā neviarēš izārstēt. Skrodeļa dēls izsolīš lielu naudu, kas šo varot izārstēt. Nu rākuši visu nevisādīgi un nevienc pats ar nekā nevarēš izdarīt. Pēdīgi nu atnācis tas pats buris, kas skrodeļa dēlam to slimumu uzlaidis; un sacīš, ka šis varot šo izārstēt. Nu skrodeļa dēls sacīš, lei ārstējot ar. Bet buris sacīš, ka šis tagadīnās nekā nevarot darīt un šim jāgaidot pusnakts, ta šis tik varēšot sākt rīkoties. Nu skrodeļa dēls tūlītās sapratis, kas tas ir par putnu, un kā buris šim; pagriezis muguru, tā skrodeļa dēls izrāvis zobinu un nocirtis buram galvu. Bet kā buris bīš pagalam, tā skrodeļa dēls ar tūlītās palicis vesals.

Nu skrodeļa dēls dzīvāš pilī laimīgi ar savu princesi un šiem vais nebīš neviena skauģa, kas šos skauž.

Piezīme. Šī ir Tūkstoš un vienas nakts pasaka (skat. Ievads 89 lpp.), kas tāpat, kā abas sekošās, ir tomēr uzrakstītas no tautas mutes. P. Š.