Dzīvoja kurpnieks: ar sievu, kuŗiem bija dēls vārdā Ļada. Viņš bija diezgan skaists puisēns un tam pat jau bija desmit gadu, bet viņš vēl nekā nedarīja.

Kādu reiz tēvs viņam teica: "Pamēģini salāpīt mātei kurpes, jo es jau esmu ļoti vecs, drīzi miršu, un kas tad notiks ar tevi un māti, ka tu neko nepratīsi strādāt? Kā tad jūs dzīvosit?"

"Gan Dievs dos," atbild dēls.

"Iemācies kurpnieka darbu! Dievs tam nekā nedod, kas nestrādā."

Ļada tomēr tēvam neklausīja. Kad tēvs nomira, tad māte raudādama pārmeta: "Ai dēliņ, tu neko neesi iemācījies! Kā tad mani uzturēsi?"

"Gan Dievs dos," Ļada parasti atbildēja un aizskrēja rotaļāties ar saviem biedriem.

Te ierodas burvis un jautā ļaudim : "Kam tas puisēns, kas vienā krekliņā rotaļājas kalniņā?"

Ļaudis viņam atbild. ka šis puisēns esot nomirušā kurp nieka dēls, un ka viņš neko neprotot, bet tikai dauzoties apkārt. "A, tas nu mana brāļa dēls," teica burvis. "Es savā laikā, saskaitos ar brāli, aizceļoju uz Ameriku un tagad tur man ir pieci veikali. Pašlaik atbraucu uz dzimteni, lai samierinātos ar brāli."

"Ļada, mans brālēn, nāc šurp pie manis!" teica burvis. Puisēns piegāja pie viņa. Ļaudis, kas tur bija klāt, pamācīja puisēnu, lai viņš noskūpstot tēva brālim ,roku. Burvis iedod puisēnam divi rubļi, lai par tiem viņa māte nopirkot ēdienu un pataisot viņam pusdienu.

"Manam tēvam brāļu nemaz nebija," teica Lada.

"Ej, ej, muļķīt, aiznes tik mātei naudu!"

Ļada nodevis mātei naudu, izstāstīja visu to; ko bija no burvja dzirdējis.

Māte aizgāja uz tirgu, nopirka par iedoto naudu ēdienus, un pārnākusi mājā, pataisīja pusdienu. Viņai tikai divdesmit kapeiku bija palicis pāri.

Pusdiena jau bija gatava un iesākās pat jau sestā stunda, bet tēva brāli nevarēja sagaidīt. Māte dusmojās par savu dēlu, it kā viņš būtu tikai samelojis. Uz vakaram pēc pulksten sešiem burvis arī ieradās.

Sasveicinājies viņš tūliņ teica: "Ak, mans mīļais brālīt, mēs bijām saskaitušies, es nu atbraucu un gribēju lūgt no tevis piedošanu., bet tu jau esi nomiris! Parādi man, vedekliņ, vietu, kur viņš pie galda sēdēja."

Brāļa sieva to arī parādīja. Nosēdies pie galda, burvis sāka raudāt. Kurpnieka sieva, ļoti priecādamās par tādu viesu, tamēr brīnījās, ka viņas vīrs nekad un nekā .par brāli neesot runājis.

Pēc noturētās pusdienas, burvis lūdz, lai māte atjautu, adam kopā ar viņu aiziet uz tirgu. Tā nu viņi aizgāja. Burvis tirgū puisēnam nopirka zābaciņus un glītu apģērbu, tagad puisēns jaunajā apģērbā bija līdzīgs kundzēnam. Kad tie pārnāca mājās, māte dēlu nepazina un jautāja: "Kas tas par kungu atnācis ar savu dēlu?"

Burvis palika kurpnieka istabā par nakti.

Rītā viņš teica: "Atļauj man, vedekliņ, tavu dēlu līdza paņemt, es iemācīšu viņu tingoties. Viņam pie manis nebūs garš laiks, jo man ir augļu dārzi ar dažādiem augļiem."

Māte tomēr negrib no sava dēla šķirties.

"Es dodu tev trīssimti rubļu, bet kad atgriezīšos mājā, tad atsūtīšu vēl vairāk."

Māte nu arī ar mieru un tikai lūdz, lai rakstot bieži vēstules. Tikko viņi bija tikuši no sādžas laukā, kā uzreiz tie atradās lielā augļu dārzā. Šinī dārzā bija mazs kalniņš un uz kalniņa atradās vecs, liels akmens. Burvis teica puisēnam: "Novel to akmeni."

"Es to nemaz nevaru kustināt."

"Es tev pavēlu novelt," bargi iesaucās burvis un iesita puisēnam ar plaukstu par pleciem. Ļada gan mocījās, bet tomēr nespēja akmens pakustināt. Burvis ar vienu roku apgāza akmeni un pavēlēja puisēnam; nokāpt pa tām trepēm zemē, kas atradās apakš akmeņa, un sacīja "Tur pirmajā istabā ieraudzīsi lielu suni uz skrīnes guļam. Šis suns būs melns ar lielām acim kā bļodām, no viņa nebaidies, paņem bik trīs maisiņus līdza, nocel suni no skrīnes un noliec uz grīdsegas; atver skrīni, kur tu atradīsi dārgakmeņus, piepildi ar tiem savus maisiņus, aiztaisi atkal skrīni cieti, apsedz to ar grīdsegu un uzliec atkal uz tā suni!"

"Tālāk ieej otrā istabā, kur atrodas vēl lielāks suns un ar vēl lielākām acim; nebīsties no viņa, bet uzklājis uz grīdas grīdsegu, nosēdini uz tās suni, atver skrīni, kur atradīsi vēl krāšņākus un dārgākus akmeņus, piepildi ar tiem otru maisiņu, aizslēdz skrīni, uzliec uz tās grīdsegu un uzcel uz tā atkal lielo suni! Pēc tam ej trešā istabā. Tur uz škrīnes atradīsi vēl lielāku suni, kam acis būs tik lielas, kā šķīvji. Viņš paskatīsies uz tevis, bet tu nebīsties no viņa. Noliec atkal grīdsegu uz grīdas, nocel suni, atver skrīni, kur atradīsi vēl dārgākus un skaistākus dārgakmeņus. Ar tiem tu piepildi trešo maisiņu, aizslēdz skrīni, apsedz to ar deķi un uzliec atkal suni virsū! Tad paslēp maisiņus padusē, ieej ceturtā istabā, kur uz loga atradīsi vecu lakatu, un tanī ietītu vecu lukturīti. To tu paņem līdza, tālāk vairs neej, bet nāc tūliņ šurp pie manis!"

Puisēns arī visu izpildīja, kas bija pavēlēts, un kāpa jau pa trepēm augšā, bet te burvis viņam uzsauca: "Atdod man tos trīs maisiņus un lukturīti!"

"Tās lietas man pašam arī noderēs," atbildēja puisēns. Burvis, ļoti sadusmojies, uzvēla izejai atkal lielo akmeni virsū un sacīja: "Tad ej turpat bojā!"

Puisēns, sēdēdams uz trepēm, iesāka raudāt: "Tagad suņi mani saplēsīs."

Viņš gribēja ar lakatiņu noslaucīt asaras, bet te uzreiz no lukturīša izlēca mazs vīriņš un teica: "Es izpildu tā pavēles; kam pieder šis lukturītis."

Puisēns iesaucās: "Mīļais, brālīt, aiznes mani pie mātes!"

Vīriņš novilka no sava pirksta gredzentiņu un sacīja: "Paberzē tikai šo gredzenu un uzreiz kaut kas radīsies, kas tevi nonesīs tur, kur vēlies, bet tikai nestāsti par to nevienam!"

Puisēns paberzēja gredzentiņu un tika tūliņ iznests no alas ārā. Izrādījās ka šis kalniņš atradās turpat pie paša mājiņas. Kad Ļada atkal ienāk istabā, māte viņam jautā: "Kur tu biji?" "Pie tēva brāļa."

"Kāpēc tik ātri nāc mājā?"

"Man nepatikās pie viņa ilgāk sērst un tādēļ atnācu atpakaļ uz māju."

Atraisījis vienu maisiņu, teica: "Aiznes, māmiņ, un pārdod; šos akmentiņus!"

"Cik lai par tiem prasu?" Ņem, cik tev dod."

"Es baidos vai tu neesi par burvi palicis. Kad tik tu būtu godīgs cilvēks!"

"Izņemot Dievu, nekā cita nezinu." "Bet kur tu ņēmi šos akmentiņus?" Man Dievs tos iedeva."

"Māte aiznesa dārgakmeņus uz tirgu. Par vienu akmentiņu kungi dodot tūkstoš rubļu, esot atraduši, ka tie esot ļoti dārgi.

Pa to laiku Ļada paberza ar pirkstiem lukturīti, no kuŗa tūliņ izskrēja mazs vīriņš un jautāja: "Ko vēlies?"

"Es vēlos, lai man rastos divstāvu māja ar balkonu un parādes trepēm.

Acumirklī viņa priekšā stāvēja tāda māja, kādu bija vēlējies. Māte, pārdevusi dārgakmeņus, pārnāk mājā, bet te, savas mazās istabiņas vietā, -ierauga karaļa pili, pa kuŗu staigā viņas dēls. "Kam šī māja pieder?" jautā māte.

"Man," dēls atbild.

"Kā tas viss noticis?"

"Man Dievs to deva."

"Ai, ai, dēliņ, vai tēva brālis nav tevi padarījis par burvi?"

"Izņemot Dievu, nekā cita nezinu."

Ļadam tika zināms, ka karaļa meita gribot ceļot pa pasauli, jo piecpadsmit gadu no vietas tēvs viņu bija noturējis aizslēgtu tumšā istabā; beigās karaļa meita teikusi tēvam: "Ja tu man neļausi apskatīt pasauli, tad es pati sev galu padarīšu."

Karalis nu pavēlēja notīrīt ceļu, un arī Ļada notīrīja ceļu sava nama priekšā. Tad karalis ar savu meitu izbrauca ceļot. Ļada atkal paberza ,lukturīti, un tūliņ ieradās mazais vīriņš.

Ļada tam teica: "Es vēlos, lai man rastos tāds zirgs, kuŗam viena spalva būtu sudraba, otra zelta, tad lai viņam būtu iemauti un zelta segli, izgreznoti ar dārgakmeņiem. Un ka atpūšoties

zirgam no purna knistu pērles. Gribu runāt visās valodās, lai varētu sarunāties .ar karali un viņa meitu."

Karalis brauc gaŗām un viņam tuvojas Ļada. Karalis ar meitu ieraudzījuši jājēju, sveicina to, un sniedz viņam roku. Ļada nobučoja karaļa meitai roku.

Viņš karaļa meitai bija ļoti iepaticies un viņa sevī pārdomājusi, kaut jel viņai izdotos iegūt tādu mīļāko.

"Tēt," viņa teica karalim, "tu negribēji man pasauli rādīt, lai gan še ceļo šādi karaļdēli."

"Šo karaļdēlu es redzu pirmo reizi," atbild karalis, "droša vien viņš ir kāds svešinieks."

Karalis uzaicināja Ļadu uz pusdienas maltīti. Ļada no pusdienas atsakās, aizbildinādamies ar to, ka viņš jau esot citur ielūgts. Tad karalis viņam teica: "Ja negribi pie manis nākt uz pusdienu, tad atnāc uz vakariņām, pie mums būs mūzika un dancošana."

Ļada pārnāca mājā, atkal paberza lukturīti, pēc kam ieradās mazais vīriņš.

"Izdari tā, ka karaļmeita mani iemīlētu un tikai ar manim dejotu."

Uz balli bija ieradies viens karaļdēls no svešām zemēm, bet karaļmeita dejoja tikai ar Ļadu, kaut gan karalis viņai 'bija teicis, dejot kā ar vienu, tā ar otru.

"Nē, es vēlos dejot tikai ar Ļadu."

Kad Ļada gribēja aizceļot projām, karalis tam jautāja: "Kas tu gan esi?"

"To izzināsi rītā," atbildēja Ļada.

Karalis viņu uzaicināja atbraukt atkal rītā. Ļada, mājā pārnācis, sūta savu māti pie karaļa bildināt viņa meitu. Viņš man atkal paberzēja lukturīti, un tūliņ ieradās mazais vīriņš.

"Izdari tā, lai mana māte būtu skaisti ģērbusies un lai viņa prastu ar karali sarunāties un uzliec uz zelta šķīvīša dārgus akmeņus!"

Māte iemākusi karaļa pili. nostājas pie durvim. Visi galma ļaudis brīnīdamies jautā, kas pār lielumāti stāvot pie durvim. Karalis, sūta ģenerāli apjautāties, ko viņa vēloties.

"Man ir darīšana pie karaļa " atbild lielmāte.

Ģenerālis aizveda viņu pie karaļa; viņa nu nodeva karalim dēla sūtītās dāvanas.

"Ko tad es viņam varētu dāvināt?"

"Atdod viņam savu meitu!"

"Bet kādas cilts Jūs esat, karaļu jeb firstu?" jautāja karalis. "Neesmu nedz karaļu, nedz firstu cilts, bet esmu kurpnieka sieva un Ļada ir mans dēls."

"Ha, ha, ha, gribat, lai atdodu savu meitu kurpnieka dēlam!"

Otrā rītā Ļadas māte atkal ieradās pie karaļa un atnesa vēl vairāk dārgu akmeņu. Karalis viņu nepazīst, paņēmis dāvanas, jautā, kā viņš varētu par to visu pateikties.

"Man nekas nav vajadzīgs, tikai atdodiet manam dēlam savu meitu."

"Bet kādas cilts jūs esat?"

"Esmu kurpnieka sieva."

Karalis skaļi pasmejas, bet meitai par to nekā neteicis, gaida ierodoties skaisto karaļdēlu.

Ļada sūta māti trešo reizi un iedod vēl krāšņākus dārgakmeņus karalim par dāvanu. Ļadas māte, ienākusi pilī, nostājas istabas durvīs, kuŗā pašulaik dejo. Neviens neuzdrošinājās viņai tuvoties, jo tā izskatās kā lielmāte no augstas cilts. Karalis aicina viņu pie sevis un viņa atdod karalim dāvanas. Karalis par tām ļoti priecājas, jo tās bija vērtīgākas par viņa valsti.

"Ko par tām vēlētos?" jautā karalis.

"Atdodiet savu meitu manam dēlam par sievu!"

"Kādas cilts tad jūs esat?"

"Esmu kurpnieka sieva un ,.ada ir mans dēls." "Tad lai viņš atnāk rītā pie mums!"

Māte, pārnākusi mājā, pastāstīja dēlam, ,ka rītā karalis viņu esot uzaicinājis pie sevis. Rītā Ļada paberzē lukturīti, un atkal ierodas mazais vīriņš. Ļada viņam pavēlēja, lai kas sataisītu viņam zirgu, un viņu pašu padarītu par tik skaistu, ka kara]meita negribētu no viņa ne šķirties.

Ļada ierodas karaļa pilī, ģenerālis viņam palīdz nokāpt no zirga, pavada viņu zem rokas pie karaļa. Karalis jautā, ko viņš vēlētos.

"Esmu ieradies kara[meitu bildināt."

"Bet kādas cilts esi?"

"Mana māte tev jau būs stāstījusi, ka esmu kurpnieka dēls."

"A!, atceros, labi, atnāc pēc trim dienām, tad dabūsi galīgu atbildi."

Ļada aizgāja, bet pa to laiku karalis, pret meitas gribu, izdeva viņu pie svešās zemes karaļdēla.

Pēc trim dienām Ļada, paberzējis lukturīti, jautā: "Vai karaļmeita būs man par sievu?"

"Viņa jau izprecēta svešas zemes karaļdēlam."

"Ja tas ir tā noticis, tad atnes man karaļmeitu šurp, bet karaļdēlu ieslēdz istabā!"

Mazais vīriņš šo pavēli izpildīja; karaļmeita pavadīja nakti pie Ļadas uz salmiem. Rītā agri Ļada, paberzē lukturīti un Pavēl, lai karaļmeita tiktu aiznesta uz pili - un ielikta viņas gultā, bet karaļdēls atkal izlaists no istabiņas.

Karaļa pilī sanākušie viesi dzeŗ kāzas, bet jaunais pāris nekur nav redzaims. Karaliis aiziet pie viņiem un atrod abus raudam. Karalis jautā, kādēļ viņi raudot, bet viņi klusē. Tas pats notiek vēl pēc divām naktim. Ceturtā dienā karalis iet pie karaļmeitas un atkal atrod to gultā raudam. Karalis prasa, lai sakot, kas par iemeslu, piedraudēdams nocirst galvu, ja tā negribētu stāstīt. Meita izstāsta, ka viņa trīs naktis no vietas esot atradusies svešā vietā un pati nezinot pie kā; un viņas vīrs droši vien esot aizmucis projām.

Karalis pavēlēja uzaicināt Ļadu. Šis tūlin paberza savu lukturīti, pēc kam ieradās mazais vīriņš, kuŗam Ļada deva šādu pavēli. "Pagādā man zirgu, jo es iešu pie karaļa; gribu 'būt tik skaists, ka kara]meita ar marti salaulātos."

Ļada ierodas pie karaļa, kas viņam uzprasa: "Vai tikai tevis dēļ šis viss nav noticis?"

"Jā gan, manis dēļ! Kāpēc tad solījies man atdot savu meitu par sievu un pievīli?"

"Klausies, mīļais Ļada, ja tu triju dienu laikā uzbūvēsi otru ,tādu pili, kā mana, un ka lielajā pils istabā, tāpat kā pie manis, astotais logs būs nepabeigts, tad atdošu tev savu meitu."

"Čirk, čirk!" pie lukturīša un pils ir gatava, līdzīga karaļa pilij. Jaunā pils atrodas iepretim karaļa pilij. Karalis uzaicina Ļadu, kas atbrauc pie viņa zelta karītē. Nosvinēja kāzas. Trīs dienas papriecājušies, ceturtā ..ada kopā ar karali un divpadsmit ģenerāļiem izbrauc medībās. Kamēr Ļada ir prom, tikmēr pie pils logiem ierodas burvis un mēģina pierunāt karaļmeitu, lai tā no viņa nopirktu jaunu lukturīti, jeb pārmainītu veco ar jaunu. Kara]meita teica Ļadas mātei: "Manam vīram ir vecs lukturītis, ,pārmainīsim to ar jaunu!"

Ataicinājusi burvi, karaļmeita izvēlējās vislabāko no jauniem lukturīšiem, bet veco atdeva viņam.

"Ko lai tev piemaksāju?"

"Nekā nevajaga, es paņemšu tikai veco lukturīti, varbūt man izdosies to izlabot."

Tuvojas vakars. Burvis "čirk, čirk!" pie lukturīša: viņam priekšā nostājas mazais vīriņš un saka: "Visu izdaru tam, kā rokās atrodas šis lukturītis."

Burvis pavēl vīriņam paņemt šo pili ar visu, kas viņā ir, un aiznest uz Amerikas valsti.

Ļada, pārnācis no medībām, vairs neatrod ne pils, ne mātes, ne sievas, un domā: "Droši vien sieva ir atdevusi kādam lukturīti."

Karalis sadusmojies saka uz Ļadu: "Klausies, Ļada, ja tu par trim nedēļām nedabūsi atpakaļ manas meitas, tad sapūsi cietumā." .

Ļada, cietumā sēdot, atcerējās, ka viņam uz pirksta ir mazā vīriņa gredzentiņš. Slaukot asaras ar roku, no gredzentiņa izskrien mazs vīriņš un saka: "Visu izdaru tam, kam pieder šis gredzentiņš."

Ļada pavēl: "Aiznes mani uz Amerikas valsti, pie manas sievas un mātes!`

Ļada ieradās savā pilī, sieva un māte nāk viņam priecīgi sveicinādamas pretī.

"Ko tad' jūs izdarījāt? Atdevāt manu lukturīti un ar to iedzināt mani un sevi postā."

Sieva viņam pastāsta, ka arī tagad burvis staigājot zem pils logiem un 'lūkojot viņu pārrunāt iziet pie viņa par sievu. Ļada viņai ieteic pataisīt pusdienas maltīti un ataicināt pie sevis burvi: "Noskūpsti viņu, sēsties viņam klēpī un saki: "Ļadas vairs nav, tagad vari mani apprecēt!"

Pa to laiku Ļada paslēpās zem gultas. Burvja staigā ap pils logiem, Ļadas sieva .aicina viņu pusdienā. Burvis priecādamies ienāk, Ļadas sieva iet viņam pretī, apkampj, noskūpsta, nosēdina pie galda un saka: "Esmu paradusi vīnu dzert, vai tu nevarētu man kaut kur vīnu dabūt?"

"Mam ir gan viena muca laba vīna, kas jau priekš simtu gadiem atrodas vīna pagrabā; iešu pēc tā."

Burvis aizskrēja pēc vīna, bet Ļada iznācis pavēl sievai savā glāzītē iebērt nāvīgas zāles, priekš dzeršanas saskandināt ar glāzītēm un vēlāk tās pārmainīt. Burvis jau bija klāt, un Ļadas sieva arī bija izdarījusi visu, ko viņai vīrs bija pavēlējis. Burvis, izdzēris pusglāzītes, brīnījās, ka tas esot tik stiprs.

Dzer tik līdz dibenam!" lūdza kara]meita. "

Burvis arī izdzēra glāzi līdz dibenam un nokrita zemē. Ļada nu izskrēja no gultas ,apakšas, nocirta burvim galvu un atraisīja viņam no paduses lukturīti. "Čirk, čirk," izlec vīriņš. "Paņem šo cilvēku un iemet viņu purvā!"

Karalis pa to laiku atradās savā pilī un dusmojās uz kareivjiem, ka viņi ;izlaiduši Ļadu no cietuma.

Ļada atkal "čirk, čirk!" paberž lukturīti un pavēl: "Aiznes mūs ar visu pili un dārzu uz veco vietu!"

Karalis, rītā agri piecēlies, raud par meitas pazušanu. bet piegājis pie loga, ierauga Ļadas pili vecajā vietā, kur redz pa dārzu staigājam dažādus zvērus, dzird putnu dziesmas; redz zosis., pīles un .gulbjus dīķī peldami; dārzā tek upe, pār kuŗu iet liels tilts pāri, pa tiltu kungi pastaigājas. Karalis nu iet priecīgs Ļadam un savai meitai pretī.

"Tagad dzīvosim mierīgi!" teica Ļada, "jo tas, kas mums ir kaitējis, gul nedzīvs purvā; bet es ar šī lukturīša palīdzību izdarīšu visu, ,ko vien iegribēšu, pat kaŗā uzvārēšu."

Iesākās kaŗš, Ļada paberza gredzentiņu un lukturīti un nu izlēca divi braši vīriņi. Ļada viņiem pavēl iet kaŗā un kauties par karali ,un viņu. Tie uzvar visus ienaidniekus un karalis ar .adu no tā laika dzīvo laimīgi.

Piezīme. Šī ir pazīstamā Tūkstoš un vienas nakts pasaka, kur Ļada ir tikai Aladina vārda sagrozījums. P. Š.