Viens saimnieks nodzīvo savus gadus un atdod savam dēlam mājas, sacīdams: "Te nu, dēls, atdomu visu savu mantu tev, bet to piesaku: tur viņā pagrabā kāju nesper, tur ir uz Jāņiem pa trīs dienām briesmīgs bezdibins vaļā."
Dēls sāk dzīvot, bet dzīve nevedas tā, kā tēvam vedies. Beidzot tēvs vēl nomirst un nu dēls pavisam palaižas : apdzeŗ, jāsaka, visu tēva krājumu un strādāt nevīžo ne lūdzams. Ko nu darīs? Viss apdzerts. Ies tai pašā aizliegtajā pagrabā kādu padomu meklēt. Ieiet - redz: pagrabā stabs un stabam uzrakstīti tādi vārdi: "Trīs dienas priekš Jāņiem šeitan atveras bezdibins, bet bezdibinā ir laimes riņķis. Tomēr šo riņķi tikai tāds var dabūt, kam Jānis vārdā, kam mati ogles melnumā un kas vienīgs dēls sava teva."
"A!" dēls domā, "cita nekā darīt - jāiet tāds Jānis meklēt."
Izietas viena vieta, otra, treša - nekur saklaušinat ; beidzot iegriezīsies
pilsētā un tur - tādā klusā nomalā - ierauga vienu zēnu melniem matiem.
"Ka tevi sauc?"
"Jāni!"
"Cik brāļu esat?"
"Man nav brāļu, ne arī māsu."
"Ai, tad tu esi labs dēls; nāc sēdi ratos, es tevi pavizināšu."
Zēns neko ļauna nedomā - ies arī. Bet kur tu Dieviņ! Šis vizina, vizina, kamēr pārvizina savās mājās. Zēns sāk baiļoties, gandrīzi raudāt, bet šis mierina: "Nekas nekaitēs, nekas nekaitēs - pārvedīšu atkal mājā. Tev tikai no tāda pagraba cauruma man jāiznes riņķis. Es tevi iesiešu striķī un laidies droši vien lejup, ļaunums nenotiks. Kas tad es esmu?
Vai zvērs, ka tevi spīdzināšu? Bet tur tai cauruma cits nevar iekļūt, zēnam vajaga būt - tā ir tā lieta."
Zēns apmierinās arī un laidīsies dibinā. Bet kas ir? Bezdibins tik aplam dziļš - nemaz sakacēt. Sasien vienu vezumu striķu vienu otra galā - vēl nav dibins. Sasien otru vezumu vēl nav. Sasien trešo - vēl nav. Bet zēns domā: "Ja vairāk nelaiž, tad jau tāpat dibins būs!" un tīšā prātā laižas vaļām. Bet nekā: nokrita vēl labu gabalu krišus zemē, laime, ka vēl nesasitās. Nokrīt tur un - ko nu darīsi? - tumšs ir, sasaukt nevar, striķa gals palaists. Sāks šis raudādams pa tumsu grābstīties. Grābstās, grābstās - atrod gan tādu riņķi, loka riņķa lieluma. Nu paņem riņķi un sāks tāpat berzēt - taču dubļains varbūt un tā. Kā paberzēs drusku stiprāki - are - kas tad tas? Gadās balts vīrs: "Jaunskungs, ko gribat?"
Šis sāk gandrīz atkal raudāt, lūgdamies: "Gribu pie tēva un mātes!"
Līdz to izsacījis - tikai nozib vien un šis jau mājā pie tēva. Tēvs vaicā: "Dēls, kur biji tik ilgi? Mēs meklējām tevi."
"Nekur nebiju, tepat pastaigājos," šis izmelojas un noglabā laimes riņķi, ka neviens nevar dabūt. Tā paliek.
Pēc kādiem gadiem, kad zēns jau iekāpis puiša gados - šis atminēsies riņķi un sacīs tēvam: "Klausaties! ja neapņemu paša ķēniņa meitu, tad nav vērts precēties."
"Vai tu traks palicis? Kas tev rokpelņa dēlam ķēniņa meitas dos?"
"Dos gan, tēt - eitat tikai uzprecēt."
"Ej, ej, ko te muldi? Viņa jau nenāks pie tevis. Stalts gan esi noaudzis, tas tiesa, bet kas par to: tā kārta jau nav."
"Nāks un nāks, kad es jums saku."
Tēvs domā: "Tad taču jāiet būs, lai joki pie malas."
Tēvs aiziet ķēniņa pilī: lai ielaižot drusku pie ķēniņa!
"Ko tu tur vilksies, kas tev tur teicams?" sulaiņi uzsauc.
"Man kas klusumā pasakāms, laižiet tikai vien; citi to nevar dzirdēt - noslēpumi!"
Nu, ko ar tādu gari tiepsies? Ielaiž arī. Ieiet pie ķēniņa, šis tūliņ nometas pie ceļiem un lūdz: "Cienīgs ķēniņ, neļaunojieties! bet mans dēls iedomājies jūsu meitu precēt."
"Vai, vecais, ko tu visu nesarunā? Es nu došu savu meitu pie tava dēla, jeb mana meita nu pie viņa ies!"
"Viņš jau saka gan, ka ķēniņa meita būšot nākt."
"Jā, redzi, ja tavs dēls varētu upei pārtaisīt dimanta tiltu un otrā pusē tādu pili kā man, tad varbūt tas vēl varētu notikt."
"Labi, ķēniņ, tad es viņam teikšu; var var - nevar nevar. Lai tad atkal liek prātu pie miera!"
Pāriet mājā - izsaka; dēls atbild: "To es varēšu gan!"
Un kas ir? Naktī, kad visi noguluši, rokpelņa dēls paberzis riņķi. Atskrien baltais virs: "Jaunskungs, ko gribat?"
Gribu dimanta tiltu pār upi un viņā pusē tādu pašu ķēniņa pili, kā mūsu ķēniņam."
Līdz to izteicis - viss gadījies. Rītā ķēniņš iziet laukā redz: dimanta tilts, zelta pils, pārākas lietas nekā viņam - laistās vien. Nu ķēniņš tūliņ sūta vecajam pakaļ. Atnāk: vai viņš to tiltu esot cēlis?
"Es nezinu! varbūt, ka mans dēls."
Atsauc dēlu: "Vai tu to tiltu un pili cēlis?"
"Ja, tie ir mani gan!"
"Nu, kā tu viņus cēli?"
"To nevaru teikt, tas ir amata noslēpums."
"Nu, ja tas amata noslēpums, tad savu meitu neliegšu arī tik varenam amatniekam."
Un nu dēls apņēma ķēniņa meitu un iegāja jaunā pilī dzīvot; ķēniņš palika vecā pilī. Dzīvo tādu laiku - te mans saimnieks dabūjis zināt, ka toreizējs melnmata Jānis izkūlies no bezdibina un laikam ar laimes riņķi zelta pilis cēlis, ķēniņa meitu apņēmis un ko neko.
Ko viņš darīs? Noskatās vienu dienu, kad ķēniņa znots aizgājis medīt, un tā apmetas par zelta kalēju un ielien pie jaunas ķēniņienes: vai nevajagot zelta lietas pirkt jeb vecas lietas uzspodrināt, pārtaisīt?
Ķēniņiene atsaka: "Gitas lietas gan spodras, bet tur manam
vīram tāds vecs zelta riņķis pa skapi mētājas, varbūt to varēsi "
uzspodrināt. Lai tikai dodot šurp! Iedod - šis tūliņ paberzē. Atskrien baltais virs : "Jaunskungs, ko gribat?"
"Lai šī pils ar visu ķēniņieni un dimanta tiltu pie manam mājam notop!"
Tūliņ tā notiek. Pārnāk nu jaunais ķēniņš no medībām ne pils, ne tilta, ne sievas vairs, un vecais ķēniņš vēl dusmīgs. Šis tiešam nezin, ko nu darīt: vai galu ņemties, vai bēgt? Ko taču darīsi? Krīt vecajam ķēniņam klāt, lai piedod ka viņa meitu tā pakliedējis. Vecais ne dzirdēt. Beidzot kad labi izbaries, piedos gan, bet piesaka, lai tūliņ iet meklēt, kur viņa meita palikusi. Neko darīt, ņem somu pa muguru un iet pa pasauli klaušinādams. Beidzot saklaušina no ļaudim. ka tepat ne visai tālu pie vienam mājam tāda un tāda pils ar tādu un tādu tiltu esot redzēta. Ko nu gaidīsi? Poš projām. Ja, paiet tādu cēlienu - redz: būs gan. Un par laimi, gadījās tai bridi nabagu satikt.
Vai dzirdi, vecais!" viņš saka nabagam: "Še tev manas drēbes un atdod man savas ar visam krusta kulēm."
Vai!" nabags sūrojas," "man tas ir maizes pelnījamās, tās
kules, ka es atdošu?"
Nekas - par to tev vēl labu naudu piemaksāšu - nepērc citas, bet man tavas drēbes vajaga."
Labi, atdos gan, kad tā uzplijas. Nu ķēniņa znots apģērbjas par nabagu, uzliek krusta kules, aiziet pili un stāv un stāv iepretim pilij salicis. Ķēniņiene, ieraudzījusi šo, iedod meitai skābrauga kukulīti, lai iznes tam nabagam. Iznes, bet nabags neņem: lai nesot pati ķēniņiene, tad ņemšot. Šī iznes un nu pazīst, bet nabags iečukst: "Neizradies pazīstama, bet izkrāp tam zaglim to riņķi papriekšu, tad es iešu tālāk strādāt.
Labi. Ķēniņiene ieiet pili un neliekas ne zinot. Vakarā viņa saka uz saimnieku: "Vai tev galva nemaz neniez?"
"Niez gan!"
"Nu, tad dod - paieskāšu."
Šī ieskā, ieskā - iemidzina šo. Ka, šis iemidzis, tā ķēniņiene sāks tikai apčamdīt šim drānas, vai tur nav riņķis - kabatās kur. Un - ko domāt - atron: iešuvis aiz svārku oderes. Ko nu? Pakeŗ nazi, atārda oderi un dabu riņķi roka. Tā tūliņ noskrien pie vīra - nabaga - itin priecīga: "Še nu, še nu - atradu aiz svārku oderes!"
"Tas labi!" nabags paņem riņķi, sacīdams, un tūliņ paberz.
Atskrien baltais vīrs: ko gribot?
"Aiznes mūs visus ar pili, ar tiltu, kur iesākumā bijuši!" Acumirklī tā notiek. Bet nu ķēniņa znots pamodina blēdi, sacīdams: "Ko guli? celies - kārtavas jau gaida!"
Šis atver acis un neattop vairs ne pieci paskaitīt. Tūliņ blēdi pakāra, bet jaunais ķēniņš no tā laika dzīvoja laimīgas dienas.