Reiz bija divi ķēniņi: Taisnais un Viltīgais. Un tas gadījās, ka abi reizē sastapās cita ķēniņa pili, kur bija aizgājuši ķēniņa meitu bildināt. Meitai gan labāki patika Taisnais ; bet vecais ķēniņš nosacīja īsi: "Kuŗš jūs iespēsit ar dimanta āboliem meitu atpirkt, tam tikai viņu atdošu!"

Nekā darīt - abi brūtgāni griezās mājā nošļukuši. Taisnais gāja uz savu māju, te ,gadījās uz ceļa sirms vīriņš, vaicādams : "Dēls, kas nu par nelaimi? Kamdēļ pierē skumjas redzamas?"

"Kā nenoskumt? Gāju sievu precēt, bet sievas tēvs prasa dimanta ābolus. Kur ņemšu šos dārgumus ?"

"Nekas, dēls! šoreiz tev izlīdzēšu. še šis zelta gredzens; ja viņu paburzīsi pirkstā, tūliņ saskries gaisa gari un līdzēs tev dimanta ābolus uzmeklēt. Bet var gadīties, ka viņi tomēr neatron, tādēļ še vēl šīs šķiltavas; ja pašķilsi, tūliņ saskries uguns gari un līdzēs tev ābolus uzmeklēt. Bet var gadīīties, ka viņi tomēr neatron, tādēļ še vēl šis mazais kausiņš. Pagrozi to kabatā, tūliņ saradīsies ūdens gari un palīdzēs dimanta ābolus uzmeklēt."

Taisnais sirsnīgi patencina par tik lielām dāvanām un tūliņ iesāk ar zelta gredzenu darboties. Saskrien gaisa gari : ko pavēlot? Tā un tā - Taisnais izsaka. Nu gaisa gari izklīst pa malu malām un meklē un meklē cauru dienu; bet vakarā pārskrien atpakaļ ar tādām ziņām: "Izmeklējām gaisu krustiem un šķērsām, bet dimantā āboli mūsu iecirknī nava."

Otrā rītā Taisnais pašķīla šķiltavas; saskrēja uguns gari: ko pavēlot? Tā un tā - šis izsaka. Nu uguns gani izklīst pa malu malām un meklē un meklē cauru dienu; bet vakarā pārronas bešā: "Izmeklējāmies krustiem un šķērsām, bet dimanta āboli mūsu iecirknī nava."

Trešā rītā Taisnais pagrozīja kabatā kausiņu; saskrēja ūdens gari: ko pavēlot? Tā un tā - šis izsaka. Nu ūdens gari izklīst pa ūdeņu ūdeņiem un meklē un meklē cauru dienu. Vakarā šie parronas ar labākām ziņām: "Aiz upes ir kalns un kalnā avots; tas avots mums vēstīja, ka kalna iekšienē zemes gari sargājot dimantā ābolus. Bet tev jātiecas zemes garu valdības zīmi rokā dabūt, citādi tie ābolus neatdos. šī valdības zīme, cik zinām, ir neliela mentnīte, kas kainā aiz vārtiem glabājas."

To dzirdēdams, Taisnais tūdaļ norāva svārkus un iesāka kalnā rakties pēc mentnītes. Raka, raka cauru dienu - vēl vārtus neuzraka. Nu rakās visu nakti un otra diena līdz pusdienai, tad uzraka vārtus, 1ielus platus vārtus, no vara kaldinātus, ar atslēgu durvīs. Vēl tikai atlikās gar slieksni atšķipelēt zemes, tad varēja slēgt atslēgu vaļām un atdabūt durvis; bet Taisnais domāja: "Esmu noguris pie beigām, nejaudu rokas vairs godīgi cilāt : mazliet atpūtīšos."

Viņš atsēdās pūsties; bet nogurušo acumirklī pārmāca miegs.

Arī Viltīgais par tām dienām bija meklējis un padomu atradis pie raganas. Tā mācījusi: "Ej aiz upes, tur kalna iekšienē āboli glabājas!"

Un tīri kā atburts : taisni tai brīdī, kur Taisnais atdusas, Viltīgais atlien pie kalna, ierauga vārtus atraktus un spožo gredzenu Taisnajam pirkstā. Viņš domā: "Tas varens gredzens! To slepeni nomaukšu līgavai dāvināt, tad iznāks pareizi: tēvam būs āboli, viņai būs gredzens."

Viltīgais lēni lēni, ka kaķis uz pirkstu galiem, pielīda Taisnajam un nomauca gredzenu, ko vīriņš bija dāvinājis. Bet velkot gredzens drusku paburzējas, tūliņ gaisa gari klāt: ko pavēlot?

"Ko lai pavēlu? Es jau tikai gribēju dimanta ābolus meklēt!" "Dimanta āboli ir tepat aiz vārtiem zemes garu apsardzībā. Ja atvērsi vārtus un paņemsi zemes garu valdības zīmi, mazu mentnīti, tad gari ābolus atdos."

Un tūliņ Viltīgais atkārpīja slieksni, atslēdza vārtus, atrada turpat aiz vārtiem mazo mentnīti un iesāka slaucīt mentnītei putekļus. Bet līdz tikai paberzēja mentnītes kātiņu, zemes gari klāt : ko pavēlot?

Ko nu pavēlēšu? Gribēju dimanta ābolus!"

To teikušam, zemes gari ieklupa kalnā un iznesa veselu saini dimanta ābolu. Nu Viltīgais gaviles steidzas pie līgavas, atdeva tēvam dimanta ābolus un līgavai dāvināja zelta gredzenu. Bet līgava neņēma gredzenu, tā atbild: "Ko palīdz man gredzeni, ja nemīlu tevi; lai Taisnais sniedz gredzenu, tad ņemšu pretim!"

Tomēr Viltīgais par tādu atbildi maz bēdāja, iegāja pie tēva un sacīja tā: "Ābolus atnesu, dod nu meitu!"

Ņem! Kas tev liedz? Rītu dzersim kāzas!" "

No rīta meita gan lūdzās tēvu, lai kāzas vēl pakavējot, bet nelīdzēja: Viltīgais tiepās, ka nevarot kavēties. To dzirdēdama, meita nelūdzās vairs, bet klusītiņām izšmaucās pa mazajām durvim un noslēpās mežā. Tikai pēc laba brīža tēvs ar Viltīgo apmanīja, ka nava vairs labi, bet bija par vēlu. Nu Viltīgais nolaidies staigāja māja ar gaŗu degunu. Bet ceļā tas gudroja, gudroja, ka tomēr vēl līdzams? Te piepēži tam iesitās zelta gredzens prātā. Un tūliņ paburzēja gredzenu, gaisa gari klāt: ko pavēlot?

"Meklējiet knaši, kur mana līgava nobēgusi!"

Gaisa gari izklīst un drīzi jo drīzi ar zinu: "Tava līgava mežā raud gaužas asaras!"

"Ai, kur tad labi! Pārnesiet tūdaļ to manā pilī, es steigšos mājā sagaidīt."

Un gaisa gari paņēma meitu viegli jo viegli uz rokam un pārnesa Viltīgā pilī. Viltīgais sagaidīja meitu smaidīdams, bet meita raud un raud un nerunā ne vārda.

Bet Taisnais, kad atmodās, knaibīja nagus un žēlojās ļoti, ka gredzens nozagts un mentnīte ar āboliem paņemti. Viņš pašķīla šķiltavas un vaicāja uguns gariem, kas mentnīti ar āboliem ņēmis.

"Viltīgais!" gari tam atbild. Nu pagrozīja kabata kausiņu un vaicāja ūdens gariem, kas gredzenu zadzis. "Viltīgais!" gari tam atbild.

"Eitat tad visi gari un meklējiet, kur Viltīgais ar gredzenu palicis ! "

Gari izklīst un drīzi pārnāk ar tādām ziņām: "Viltīgais ar gredzenu un ar mentnīti mīt pie līgavas savā pilī. Mentnīte glabājas pils pagrabā un gredzens viņam pašam pirkstā."

To dzirdot, Taisnajam iedegās sirds un tūdaļ steidzās līgavu pestīt. Noiet pie Viltīga pils un gudro, kā līgavu atņemt. Beidzot iedomājas: liks vispirms ūdens gariem mentnīti no pagraba atnest, lai Viltīgais nespētu zemes garus palīga saukt. Un ūdens gari, kamēr Viltīgais pie līgavas, izgrauza neredzot pagrabam pamatus un atnesa mentnīti. Nu Taisnais sūtīja visus trīs garus gredzenu atņemt, piesacīdams šita: "Jūs, uguns gari, dedziniet Viltīgo zilās ugunīs, vai sāpes tam ronas; jūs, ūdens gari, dzēšiet liesmas ar ūdeni, lai Viltīgais ugunis nesadegtu un jūs, zemes gari, atkal tamēr mauciet tam gredzenu no pirksta."

Labi, visi gari sāk strādāt. Bet Viltīgais, nedienas redzēdams, virpināja gredzenu un domāja Liesmas ar gaisa gariem aizbaidīt; tomēr iznāca otrādi; jo gaisa gari gaisu pūta, jo liesmas trakāki liesmoja - nelīdzēja nekā, nomauca gredzenu.

Nu Taisnajam atkal visi gari bija rokā. Un, zināms, ko nu vairs gaidīs? Tūliņ pavirpina gredzenu un pavēl gaisa gariem atnest līgavu ar visu Viltīgo. Līgava, Taisno ieraudzījusi, no priekiem apķērās ap kaklu; bet Viltīgais stāvēja nodurtu galvu un domāja: "Nu jau gan Taisnais mani ēdis!"

Bet Taisnais nedarīja nekā, tikai teica tos vārdus: "Viltīgs tu biji, nu tad nes arī viltnieka zīmi uz pieres!"

To sakot, ūdens gari tam ievilka zīmi pierē un uguns gari to iededzināja, lai neizdzistu ne mūžam.

Tad Taisnais paņ ēma līgavu, aizgāja pie tēva, nosvinēja kāzas un dzīvoja laimīgi.