Viens vīrs, caur mežu iedams, uzkūlies uz nelabām pēdām un apmaldījies. Maldītājs aizvilinājis viņu uz svešu, svešu apgabalu. Neko darīt - jāpaliek turpat mežā par nakti. Mīkstajās sūnās branga guļa; tas drīzi aizmieg. Bet klau! gaismiņai svīstot, koki sāk savā starpā sarunāties un uzmodina gulētāju. Viņš paplenž acis un noklausās visu. Egle saka: "Es zinu viņa tīreļa kaktā lielu alu. Ja tik kāds spētu smagās alas durvis uzcelt, tad tādam laimes papilnam."

Priede saka: "Bet es zinu, ka durvis atdaras un pašas no alas cauruma noveļas. Tik jāzin tie vārdi, kurus lielais putns zin. Šis lielais putns mājo alā no sendienām. Katru rītu, saulītei lecot, tas aizlaižas un katru vakaru, saulītei rietot, pārlaižas. Alas priekšā putns runā dažus vārdus, durvis tūlīt noveļas no cauruma un putns ieiet alā. Iekšā tas atkal saka tos pašus vārdus, durvis acumirklī aizveras. Ja kāds šos vārdus paturētu, tad iekšā tikt tīri nieka lieta."

Ozols saka: "Bet es zinu vēl to labāko. Tur alā ir viena čupa sudraba, viena čupa zelta un viena čupa dimanta, un pašā beidzamajā kaktā vecs lākturis. Ja lākturi mazuliet paberzē, tad tūlīt deviņi mazi vīriņi, tīri balti no galvas līdz kājām, klāt un izdara visu, ko tik vēlas ; bet ja no sudraba, zelta, vai dimanta čupas tik mazu niecinu ņem, tad no alas izkāpt velti."

Vīrs vakarā aiziet pie alas, paslēpjas un slepus noklausās putna vārdus. Lai nepiemirstu, tas daudzina šos vārdus cauru nakti. No rīta, putnam aizlaižoties, vīrs viegli jo viegli alā iekšā. Jā, itin pareizi - vienā kaktā sudrabs, vienā zelts, vienā dimants un vienā vecs, vecs lākturis. Viņš paņem lākturi un neskatās dimantiem ne virsū, lai jau tik tos neiekārotu. Bet, kas tev to dos? Līdz ko domā dimanta čupai gaŗām iet, te --dari, ko zinādams - jāņem un jāņem. Domātu, tīri ka vilkšus kāds tur pievilktu. Nu, paņems arī, bet ne daudz, tikai trīs mazus gabaliņus. Aiziet pie cauruma, grib ārā līst; bet nekā, smags kā traks, velk atpakaļ. Nomet vienu gabalu - jau vieglāki; nomet otru gabalu - var jau parāpties. Nu kad tik tālu, tad lai rāpjas, ka rāpdamies, trešo tik sviest ne. Rāpjas, rāpjas - izrāpjas arī. Nu ko tu padarīsi? Taču mazākais viens dimanta gabals.

Labi, tas ir tas. Bet nu vīram prātā tik lākturis. Viņš paņem lākturi, paberzē un tūlīt deviņi balti vīriņi klāt: lai dodot darba.

"Kādu darbu lai jums dodu? Gādājiet, ka tieku pie sievas mājā!"

Labi - viens, divi - mājā, vīriņi pazūd. Vīrs noliek lākturi uz krāsns augšu un aiziet klētī gulēt. Kamēr vīrs guļ, sieva ierauga lākturi un domā: "Sazin tevi, kur vecas grabažas vēl nemētājas. Tīri noputējis, nopelējis ; mazākais taču jānoslauka, tādā skalus dedzināt skaidri kauns."

Sieva paņem rīkdrānu, mazuliet paberž vienā vietā - neiet nost, paberž otrā vietā - neiet nost. Beidzot berzīs labi stipri - te deviņi balti vīriņi sadeguši klāt: ko gribot, kad tā uz reizi viņus tik steidzami saucot. Sieva atpleš muti un nesajēdz, kas ir, kas nav. Bailēs tā aizskrien uz klēti pie vīra un stāsta tam. Vīrs pasmejas sacīdams: "Ko nu, sieviņ, lai baltie vīriņi tik nāk uz klēti, gan jau zināšu, kas man vajadzīgs."

Atnāk vīriņi uz klēti: lai dodot darba. Vīrs liek uztaisīt zelta pili. Viens, divi - pils gatava: lai dodot atkal darba. Vīrs liek pagādāt gardus ēdienus. Viens, divi - ēdieni klāt: lai dodot atkal darba. Vīrs liek pagādāt labus dzērienus. Viens, divi -- dzērieni klāt: lai dodot atkal darba. Acumirklī neviena darba neesot: lai aizejot atpūsties. Viens, divi - vīriņi pazūd.

Tā nu vīrs savā zelta pilī dzīvo dažu gadu laimīgi: ja kas vajadzīgs - baltie vīriņi visu apgādā. Savu lākturi tas glabāja cieši: nakti turēja pie gultas, par dienu uz krāsns augšas. Tik dimanta gabals stāvēja klētī, tīnī, kā toreiz nolikts. Viņš iedomājās arī šo labāk pilī uzglabāt. Aiziet uz klēti, atver tīni, un brīnumi: dimanta gabals pārvērties par dimanta gredzenu. Labi, ka tā vēl, varu taču pirkstā uzbāzt. Kam jau reiz laime smaida, tam viss par labu izvēršas.

Tomē lielais putns, kamēr lākturis tam pazudis, nebija īsti laimīgs: lākturis bija vienīgais ierocis, ar kuru viņš kautcik bija atgaiņājies pret savu kakla kungu, nelabo garu. Un tagad viņam trūka lāktura, trūka balto vīriņu. Putns izmeklējas vispār pasauli, nevar atrast. Te kādu dienu, kamēr vīra nav mājā, putnam gadās par zelta pili laisties. Viņš ieskatās pili un ierauga tur savu lākturi. Nu ko tad vēl gan gaidīt? Sagrābj nagos un nes to uz savu alu. Bet līdz ko lākturis no pils lauka, te zelta pils pazūd kā ūdenī. Vīrs pārnāk mājā, skatās, meklē; bet kā nav, tā nav: pils tutū! Beidzot savās bēdās tas vairāk nezin, kā tik rokas lauzīt. Un te atkal brīnumi: tā rokas lauzot, knaibot, dimanta gredzens dabū paberzties un no tam tūlīt deviņi vīriņi klāt: lai dodot darba. (Šie melnie vīriņi par baltajiem vīriņiem drusku mazāki un labu tiesu nestiprāki).

"Uztaisiet man zelta pili, atdodiet man veco lākturi. Vairāk no jums nekā negribu," tā vīrs vaimanā. Bet melnie vīriņi atbild: "Ne mēs to varam, ne arī drīkstam. Un ja to darītum, tad ļaunais gars mūs apēstu. Bet klausies, tavs lākturis ir tagad tai pašā alā, kur lielais putns mājo. Šis putns nav nemaz tik briesmīgs, kā tu varbūt domā. Viņš ir tāds pats cilvēks kā tu; ļaunais gars viņu tik par putnu nobūris. Ja tu putnam, priekš saules lēkšanas no muguras puses klusu pielīstu un vienu spalvu izrautu, tad putns paliktu par ezi; un ja tu ezim ar zobinu kaklu nocirstu, tad ezis paliktu par cilvēku. Mēs nedrīkstam tev tur palīdzēt, jo citādi nelabais gars mūs apēstu; ceļu līdz putna mājoklim labprāt parādīsim."

Labi, ka tikdaudz. Melnie vīriņi nu vada vīru ilgu, ilgu laiku pa purvu purviem, kamēr tad reiz parada notālu alu. Vīrs nogaida mazu gaismiņu, klusu pielien putnam no muguras puses, izrauj vienu spalvu un gaida, kas nu notiks. Un re, putns pārvēršas par ezi. Ezim tas nocērt kaklu un nu tai vieta atgadas cilvēks, kas savam izglābējam nokrīt pie kājām, sacīdams: "Es esmu ķēniņa dēls; bet mani nobūra par šo putnu. Tu mani izglābi: lai puse no manas valsts notiek tev, otra puse man." To sakot, ala sagrūst un šie abi pateic Dievam, ka aiztiek veselu ādu projām.