Reiz kāds tēva dēls mantojis no vecākiem lielu bagātību; bet īsa laika izputinājis visu - tikai atlicis, ka tēva zobins pie sāniem, drusku sala uz galda un medīgs runcis apakš galda. Ko nu tāda tukšība citu darīs? Paņēms tas pašas trīs lietas un ies pasaule jaunu laimi meklēt. Iet, iet - ne īsti runcis ceļa zin, ne arī pats - iemaldās meža. Un tur tai meža dzird lielu troksni. Ies troksni skatīties - vai tu traks - ierauga: liels spēkots lauva cīnas ar velnu. Ko nu? Gandrīz grib atpakaļ mukt, bet lauva kliedz: "Nemūc! izrauj labāk zobinu un palīdzi velnu nomākt būs tev labuma, būs man."

Šis klausa arī; un nu par diviem itin ātri velnu patērēja. Lauva par to bez ziņas priecīgs; viņš saka: "Vai zini, ko tev teikšu? Tu man darīji labuma, es darīšu tev. Tepat aiz meža ir ķēniņa pilsēta un tam ķēniņam jākaro ar tādu pašu velnu ka man. Bet viņam, vīram, klājas nelabi : cik par nakti kara spēku sadabū, tik par dienu velns nomaitā un - es nezinu - vai tikai drīzumā vēl pats ķēniņš neiekļūs velnam nagos. Bet ko tu sa cītu, ja ietum par abiem ķēniņu pestīt? Ja šo velnu pārspējam, tad viņš jau nebūs stiprāks un tu tiktu par lielu vīru. Redzi, es zinu, tam ķēniņam ir savāds spieģelis ar cetrām skrūvēm: ka paskrūvē vienu skrūvi - atskrien tādi gari un izdara, ko vien liec; ja paskrūvē otru skrūvi - atskrien citi gari; ja trešo atkal citi ; ja ceturto - atkal citi. Un tiklīdz nu velnu pārvarētum, ķēniņš tev vaicātu: "Kādu algu gribi?" Atsaki: "To spieģeli ar četrām skrūvēm!" Viņš dos un tad tu, zināms, esi viros Nu, kas ir, vai ir dūša?"

"A! kādēļ tad atkal ne? Iesim arī, kas tur put, put!"

Aiziet pie ķēniņa, ķēniņš prieka pilns par tik labsirdīgu glābēju; bet viņš tikai šaubas, vai viens virs to paspēšot, ko vesels tūkstots vakar, aizvakar nav iespējuši.

Tēva dēls atsaka: "Ko nu par nespēkiem bažīties? Vai es gan nezināšu, ko daru?"

"Labi, dēls! lai notiek! Bet ja velnu pārvarēsi - prasi man, ko vien iedomājies - visu tev maksāšu."

Un nu tēva dēls ar savu lauvu sāka strādāt. Bija gan ko rauties - nav vis joki ar tādu velnu. Tomēr viņi vairāk ar gudrību velnu nomāca, neka ar spēku. Tūliņ ka gāja, 1auva pielīda no muguras puses, uzklupa velnam čuprā, atrāva augšpēdu un tamēr tēva dēls ar zobinu klāt kapāt, kur vien pietiek. Tā nu gan domājams: kas tad nekapāt, ja otrs tura? Bet tik viegli nebija vis: velns jau spļāva briesmīgi ugunis - tā tā lieta. Tomēr beidzot velnu nogalināja taču un nu tēva dēls gāja algu prasīt ķēniņam : to spieģeli ar tām četrām skrūvēm. Ķēniņš gan saŗauca pieri, ka taisni spieģeli šis iedomājies, bet nekā nesacīja arī - kas jādod, jādod.

Un tēva dēls aiziet lepni jo lepni tālāk pasaulē : spieģlis roka, lauva vienā pusē, kaķis otrā pusē, spožs zobins pie sāniem - īsti ko redzēt. Iet, iet - atron beidzot jauku birstalu kalna gala starp divām upēm. "Pag!" viņš iesaucas, ,;tā tad jauka vieta - te varētu apmesties!"

Bet visi trīs pēc tāda gājiena nejauki izsalkuši un maizes nav ne drupačiņas - ko nu? "Nu tu debess brīnumi!" lauva atminas, "to zirgu jāj, to meklē. Par ko tev tas spieģelis? Vēl maizes dēļ rūpēties! Paskrūvē pirmo skrūvi!"

Labi! paskrūvē: pirmais gars cilvēku izskata klāt - ko pavēlot?

"Mums visiem trim labus ēdienus, vairāk nekā!"

Un gars aizjož klupdams, krizdams. Necik ilgi ēdieni visgardākie klāt. Šie paēd. Bet otrā dienā tēva dēls vairs nezin, ko gara laika pēc būtu iesācis.

"Nu tu brīnumi!" lauva atkal atminas, "par ko tev tas spieģelis? Gada taču kādu pajumtu, kur tad piemitīsim? Paskrūvē otru skrūvi!"

Labi! paskrūvē otru: otrs gars cilvēku izskatā klāt - ko pavēlot?

"Mums visiem trim labi jauku pili, vairāk nekā!"

Un gars aisjož klupdams, krizdams. Necik ilgi - nāk jauka dimanta pils pa gaisu šurp un noliekas pakalnā starp divām upēm. Tēva dēls tūliņ ieiet dimanta pilī atdusēties; bet lauva ārpusē paliek par durvju sargu un kaķis atkal istabā, krāsns augšā, par istabas sargu. Tas nu viss tik jauki ka brīnumi.

Bet no rīta tēva dēls pārdomā, kas vēl būtu darāms.

"Kas darāms?" lauva ieteiksies, "par ko tev spieģelis? Gada taču ap dimanta pil pieklājīgu dārzu!"

Labi. Tēva dēls paskrūvē trešo skrūvi - atskrien trešais gars cilvēku izskatā: ko pavēlot?

"Gādā ap dimanta pili pieklājīgu dārzu!"

Gars aizjož klupdams, krizdams. Ne cik ilgi - nāk šādi koki, nāk tādi koki pa gaisu un paši iedēstas vietā. Un brītiņu vēlāk salaižas dārzā ir visādi dziedātāju putni, sarodas arī visādi meža zvēri. Un nu bij citāda dzīvība: putni dziedāja, zvēri rūca, koki ziedēja --J ne atklausīties, ne atskatīties.

Bet no rīta tēva dēls atkal pārdomā, kas vēl būtu darāms. Kas darāms?" lauva ieteiksies, "zinu gan, kas darāms. Par "

ko tad tev spieģelis? Tev jāprecas: liec taču sievu atnest, lai pilnīga iedzīve. Tur upes galā, jūras malā, dzīvo ķēniņš; tam tik daiļa meita, kāda šinī pasaulē otra nav redzēta; tā tev īsti būtu ievēlama - liec atnest!"

Tēva dēls pagrieza ceturto skrūvi; atskrēja ceturtais gars cilvēku izskatā: ko pavēlot?

"Tur upes galā, jūŗas malā, dzīvo ķēniņš, kam daiļa meita - atnes to man par sievu!"

Gars aizjož klupdams, krizdams, un viens divi ķēniņa meita klāt. Tēva dēls apņēma ķēniņa meitu par sievu un dzīvoja laimīgi.

Bet vecais ķēniņš ļoti bēdājās meitas dēļ. Viņš izsūta kuģus pa ūdeņiem meklēt, izsūta kājniekus pa sausu zemi taujāt; bet meklētāji visi pārnāk bešā. Neko darīt - ies beidzot pie raganas izrunāties. Ragana zīlē, zīlē - beidzot uzzīlē, ka meita kalniņa galā, dimanta pilī pie vīra: lai dodot kuģi ar visiem ļaudim, viņa braukšot pa upi augšup meitu pārvilt mājā. ķēniņš gan saka: "Ko brauksi ar vienu kuģi, sieviete būdama? Sūtišu veselu kaŗa spēku dimanta piLi ārdīt!"

Bet ragana ne : tur dimanta pilī esot lauva par durvju sargu, tas viens pats saārdīšot kaŗa spēku; labāk lai atvēlot viņai ar viltību rīkoties, tad tur kas notikšot.

"Labi! lai paliek tava taisnība!" ķēniņš atteica un iedeva kuģi ar visiem ļaudim.

Nu ragana aizbrauca pa upi vien augšup, bet itin tuvu dimanta pilij nepiebrauca: atstāja kuģi ar ļaudim labu gabalu lejas

pusē un pati aizgāja par nabadzi dimanta pilī. Bet sazini Dievs, ka ragana to darīja. Kamēr viņa gar upmali staigāja, tēva dēla sieva dimanta pilī piepēži savārga; bet tēva dēls ar lauvu un kaķi tai dienā nebija mājā - bij aizgājuši medīt. Un, zināms, tāda izdevīgā brīdī ragana viegli iekļuva pilī pie slimnieces. Slimniece kunkstēja, vaidēja; bet šī labinās klāt: kas kaišot?

"Tā un tā - spiež tīri nost, cik nelabi."

"Ai, tā maza lieta! cik es, veca nabadze, pa pasauli staigādama neesmu paglābusi; drusku tikai nobraucīšu - būsi vesela." Un tiešām: līdz labi nobraucīja - palika vesela. Tas tēva

dēla sievai Dieva dots: lai paliekot par nakti, lai neejot projām vakara laika; pārnākšot viņas vīrs, tas tādu labdari, kā viņa, vai ar zeltu apbēršot. Nu, un ragana to jau tikai gaidīja - par nakti palikt. Tādēļ vien jau slimību bija uzraidījusi un atkal dziedinājusi, lai pieglaustos par labdari un viņai neliegtu pilī dažas dienas piemist. Vakara pārnāk vīrs - sieva pretim: "Vīriņ, vīriņ, kamēr tu nebiji mājā, gribēju gandrīz nomirt; par laimi šo nabadzi saķēru, tā slimību kā ar roku atņēma. Lai viņa par to labumu izsēršas pie mums - ko?"

"Jā, jel jā; vai es kādreiz labus cilvēkus neesmu ieredzējis?" Un tā nu ragana palika dimanta pilī. Otrā rītā tēva dēls at kal aiziet medīt. Bet ragana cauru dienu tikai apbrīno pils spo žumu un visu grib iztaujāt; beidzot itin tā nevainīgi ievaicāsies: "Dievs to zin, kur tādu pili ņēmis, kur neņēmis? Esmu redzējusi dažas pilis, bet tādu, kā šo, nudien, cilvēka rokas nebūs vis cē lušas. Vai tad tu, viņa sieva būdama, par to nebūsi ierunājusies?"

"Ne - neesmu vis! Bet vakarā varu jau apvaicāties, tas jau nav nekāds noziegums."

Vakarā pārnāk vīrs - šī pretim: "Ujā, vīriņ, kāds tu esi: tik ilgi dzīvojam kopā un tu man ne to neesi stsāstījis, kas mūsu pili cēlis. Vecā nabadze domā, ka pils laikam no debesim kritusi - vai tas varētu būt?"

"Kur nu no debesim. Bet man, ače, savāds spieģelis ar četrām skrūvēm; ja pagriež skrūves, tad atskrien gari un izdara visu, ko vien tikai vēlies - tie man šo pili atnesa."

"Ak t!" sieva nobrinas un vairak neko; bet gan nagana to dzirdejusi.

No rita teva dels ved aiziet medit. Bet lidz labi aizgajis, ragana spiegelim mugura: pagriez vienu skruvi, otru, trešu - visi gari sadeguši klat: ko pavelot?

"Aiznesiet šo dimanta pili šis upes gala, juras maia un nolieciet keniua pagalma!"

Tulin dimanta pils pacel,as gaisa ar visu teva dela sievu, ar raganu un aizlido ka taurinš ken2na pagalma. Teva dels medibas pacel acis un ierauga pili paša gajiena. Vinš tiri par'bistas; bei

Iauva saka: "Veca nabadze to darija! Kam veleji negelei pili mist? Bet izlieho vairs nesasme1si; atliek tikai ar gudribu iidzeties. Pargerbies svešs kautkuras drebes un ej gar upmali vien lejup pie sievias teva raudzit - tur Iaikam tava pils bus. Es palikšu teitan mazakais atlikušo pilsdarzu sargat un gaidišu tevi ar pili, ar sievu atpakal."

Labi, teva dels pargerbas gluzi svešs un aizgaja ar kaki gar upmaii vien. Bet drusku lejup, aiz meza, ieraudzija kugi ar jaudim; tie vaicaja: vai neesot saticis nabadzi? Ta solijusivs atpaka but, bet nevarot sagaidit.

"Ka ]audis tad esot, ta vaicadami?"

"Esam kenina ]audis, tur upes gaia, juras mala."

"Ai, kur tad labi! man atkal pie ta kenina jatiek. Esmu izdaudzinats pavars un dzirdeju, ka jusu zeme neviens nemakot labu edienu varit; tade( iešu pie kenina par pavaru iigt un jus vnretu mani labi pavest, jo ta nabadze, cik zinu, sen pargaja maja - to gaidat velti."

"Viss varetu but! Bet ja esi pavars, tad vari mums edienu, citadi neticam tev."

Labi, teva dels varija edienu. Bet vinš zinaja, ka sievas teva zeme sali pie edieniem nemaceja Iikt; tadel, edienu varidams, pielika druscin sals. Šo sali jau toreiz bija ieberis kabata, kad no teva majam iznaca. Kad kuga jaudis tadu edienu baudija, tie gribeja vai parstrebt2es. Bet teva dels skubinaja: "Grieziet kugi uz maju pusi un strebjiet braukdami, 1ai nekavejam laiku. Vai neteicu, ka esmu izdaudzinats pavars? Tagad tacu ticat?"

"Ticam, ticam!" visi iesaucas un tuiin sagrieza kugi maja braukt.

Aizbrauca pie sievas teva, jaunais pavars redz: dimanta pils stav sievas teva pilij biedros un vina sieva raud pils priekša rugtas asaras. Bet nu viram bailes, ka sieva, vinu ieraugot, nesiauc pie varda, citadi nodoms veja, ja jaudis to apmana. Bei-. dzot sagudroja ta. Apsedas upmala un izteica kalim, lai slapstidamies aiztek pie s'ievas pazinot visu, ko vien nodomajis darit un vel apvaicajoties, kur spiegelis palicis. Labi, lflalis ta izdara un drizi ar zinam atpakal: spiegelis esot raganai nagos; ragana šimbrizam ar visu spiegeli savas majas; tevs atkai esot briesmigi dusmigs, tam lai sargoties vardinu bilst; bet vinš ar sievu varešot naktis, kad citi miegu gul, dimanta pils priekša satikties. Labi, tas nu tas. Un kamer tur teva dels vel upmala kavejas, kuga jaudis nu satastijuši keninam, kadu slavenu pavaru parveduši. Keninš ieaicina pavaru pili un liek tulin pirmo edienu varit. Pavars izvara edienu pec sava prata - ar sali, ar pavalgu labi gardu - un ienes kerninam baudit. Keninš pabauda vienu karot:i, otru - vai akls! esot gan varens pavars - tadu projam

vairs nelaizot. Labi. Bet kenina prieki bija isi: jau otra nedela citi apmaniju.ši, ka jaunais pavars naktim lienot dimanta pili pio kenina meitas un runcis, tas atka1 padiekot arpuse pie durvim par sa!rgu. Keninš to padzirdejis, gluzi arprata: grib pavaru samait pites; bet citi ieruna: "Ko maitasi vinu atra nave? Tas nav neka, metisim iabak ar visu runci, zurku un pelu aia, tad dabus ilgaki pamocities."

Labi, iemeta tur. Tai zeme kakus nepazinuši ; tadej zurkam un pelem ietaisijušf ipašas alas. Šinis alas metuši visadas edienu atliekas, lai zurkas un peles barotos un nenaktu lauka cilvekiem pa kajam.

Tulin, zinams, zurku un pelu bars saskreja teva delu zurpas grauzt; bet runcis priecajas: "Nu tiku darba!" un apslanija grauzejas levenu leveniem. Beidzot zurkas ar pelem meta pratu pie malas un teceja zurku keninam sudzet, ka velns ieklupis ala viya pavaistniekus maitat. Zurku keninš izlida no savas pils un vaicaja tevra delam: "Kas tas par velnu, ko ielaidi teitan manus pavalstniekus apkaut?"

"Tas tikai ir velns, vinš apkaus jus visus, tevi ari; bet vinš nekaus nevienas, ja izpiZdisit vienu lietu: jums zurkam un pelem jaatnes no raganas mitekla mans spiegelis - tas viss!"

Labi, to ja! Un nakamo nakti viss zurku un pelu bars aizgaja karu c2l,t ar raganu. Bet nebija liels grutums raganu uzvaret: kamer ta aizmigusi guleja, kara speks sagrauza pašu raganu 'lupatas un atvilka spiegeli teva delam. Nu teva dels prieka pilns pagrieza skruves un paveleja gariem iznest vinu no aias dimanta pili pie sievas; tad pagrieza skruves un paveleja dimanta pili aiznest veca vieta, kur lauva pilsdarzu sargaja. Viens divi - viss notika. No ši laika teva dels ar savu sievu, ar lauvu un kaki dzivoja laimigas dienas.