Priekš daudz daudz gadiem, kad pasaulē vēl bija burvji, pie jūŗas atradās viena pilsēta, burvju miteklis. Šinī pilsētā dzīvoja arī viens jauneklis, kas bija ļoti nabags.

Reiz viņš salīdzis pie kāda bagāta kunga par kalpu. Darbs bijis viegls un jauneklis tur labi atspirdzis. Reiz naktī viņš noklausījies, ka kungs viņu sūtīšot uz kādām pils drupām pēc vecas lampiņas un pēc tam to nogādāšot visdziļākā ellē.

Otrā dienā kungs pieiet pie kalpa un saka: "Ej tu uz vecajām drupām. Tur tu atradīsi saknīti un ar to atvērsi durvis. Ieej pa durvim iekšā. Tur sitabās būs visādi dārgumi un ķēmi, bet

nebīsties un nekā neņem, tad viss būs labi. Turpat tu dabūsi vienu vecu lampiņu un to man atnes."

Nu jauneklis aizgāja uz to pili un nonāca še vakarā. Dabūjis saknīti, viņš atvēra durvis. Abās durvju pusēs stāvēja lauvas ar uguns rīklēm. Zēnam jau sāka mesties bail, tomēr viņš gājis vien uz priekšu. Pirmā istabā bija sudraba nauda, otrā istabā zelta nauda un trešā dimanti. Ceturtā istabā atradušies visādi riebīgi ķēmi, bet jauneklis nekā nebaidījies. Piektā istabā nebija nekā, ka tikai maza, nosūbējusi lampiņa. Kalps to iebāza kabatā un nāca ārā. Līdz ko viņš tika pa vārtiem ārā, tie ar troksni aizsitās cieti. Nu viņš gribēja iet uz kungu, bet viņam bija no kunga bailes, tāpēc viņš gāja pavisam uz otru pusi. Tam saka gribēties ēst, bet nekā nebija ko ēst. Ceļā viņš piedāvāja gaŗāmgājējiem savu lampiņu pirkt, bet neviens to nepirka. No dusmām kalps spēra lampu pret koku. Te uzreiz parādās gars un saka: "Nesvaidi tā šo lampu, tā ir tava laime, ko tu vēlēsies, tas izpildīsies."

To teicis gars pazuda. Nu jauneklis vēlējās paēst labu pusdienu. Uz reizi viņa priekšā parādījās galds ar visādiem ēdieniem. Kalps paēda un gāja tālāk. Viņš nonāca pie vienas valdnieka pils. Šim valdniekam bija skaista meita, kas katru dienu staigāja pa pils dārzu. Jauneklis pie sētas sāka ēst tādus ēdienus, kādu nebija pašam valdniekam. Valdnieks lika atsaukt jaunekli un izprašņāja viņu par visu, bet tas nekā neteica.

Jauneklim iepatikās princese un viņš lūdza tēvam viņas roku. Tēvs teica, ja šis spēšot uzcelt zelta pili ar mežu un zvēriem, tad došot tam savu meitu. Jauneklis to arī izpilda. Nu nodzeŗ lepnas kāzas. Bet pēc kāzām princese grib zināt, ka šis visu to spēj, un jauneklis arī izstāsta. Nu princese nozog lampu, un ar tās palīdzību aizraida savu vīru tālu, tālu prom. Nu jauneklim klājas slikti. Naktī viņš redz sapni: pie viņa pieiet vecs vīriņš un saka: "Pie krastā dienās piestas liela zivs. To tu paēdini ar tām vecajām zivim, kas krastā. Tāpat dari ar otru un trešu dienu. Trešā dienā viņa tevi aiznesīs uz kādu salu, no kurienes nav tālu tavas sievas pils."

Tā arī kalps izdara un tiek uz jaunas salas. Tur viņš atrod divas ābeles ar baltiem un sarkaniem āboliem. Bet ka nu viņš grib tos sasniegt, tā ābeles paceļas gaisā. Naktī atkal parādās vecais vīriņš un saka: "Noplūc augļus no abiem kokiem, ej uz pili un pārdod tos. Princese tos ēdīs un viņai izaugs gaŗš deguns. Viņa gribēs ar lampiņu no tā atsvabināties, bet tā pateiks: "Tas ir tava vīra spēks." Princese metīs lampu pret sienu, un tā pazudīs."

Tā arī notika. Princesei izaug gaŗš deguns un lampa pazūd. Nu sasauc visādus ārstus, bet tie nevar nekā palīdzēt. Tad ķē-

niņš atrod savu znotu un tas atsvabina princesi no gaŗā deguna. Pēc tam nu viņi visi dzīvo laimīgi.