Brīnuma lampa.

9. A. 561. Skolnieks V. Patašs, Ludzes apr.

Vīnu reizi dzeivuoja veirs ar sīvu. Viņim beja mozs puisāns. Viņi beja ļūti bēdīgi [nabagi], pat nabeja kuo ēst, un puisānam naspēja drēbu nūpierkt.

Vīnu dīnu puisāna tāvs saslyma un dreiži nūmyra. Puisānam karā dīnēja tāva bruols, kurs viņu ļūti mīļuoja. Puisāns navarēja pastaiguot ar cytim škuolas bārnim, jo viņam nabeja drebu un zuoboku, bet laiks beja ļūti solts.

Vīnu dīnu muote viņu apgērba sovā kažūkā un palaidja uorā pastaiguot. Viņš izguoja uorā uz pogolma un nūsāda uz bluča.

Valns sadūmuoja puisānu nūnuovēt un viņš pasaruodīja tava

bruoļa veidā. Puisāns, īraudzējis valnu, palyka ļūti prīcīgs, viņš dūmuoja, ka tys ir viņa mīlais kristtāvs. Viņš nūlēcja nu bluča zemjā, apsakēŗa valnam ap koklu un suoka vinu bučuot. Valns puisānu pagluostīja, īdevja viņam kringeli un obēji īguoja ustobā pi muotes, kura adēja cymdus.

Muote ari turēja valnu par dāla kristtāvu un pījēmja viņu kai sovu eistū vīsu. Muote viņam devja ēst un dziert, un vysu, kas tik beja viņai pašai.

Pēc kaida laika valns dūmuoja īt prūjom un lyudzjās muotes: "Palaid puisānu mani kaidu gobolu pavadīt."

Muote atbiļdēja: "Es labpruot palaistu sovu dālu, bet viņam nav kuo apaut kuojuos."

Valns tad sacīja: "Es viņu ar nesšonu aiznesšu."

Labi. Valns pajēmja puisānu klēpī un laidjās īt. Kad jau gobolu beja paguojuši, puisāns soka uz valnu: "Es gribu īt jau uz muojom."

Bet valns, naatbildādams ni vuorda, guoja tik tuoļuok. Kad jau nu muojom beja nūguojuši kaidi pīci versti, tad puisāns otkon lyudzjās valnu, lai laižūt uz muojom; bet valns niu atbiļdēja: "Tagad tu muojuos myužīgi vairs netiksi, es naasmu vys tovs kristtavs, bet asu valns."

Puisāns nūsabeida un suoka rauduot. Valns sasadusmuoja uz puisāna un īmetja viņu lelā muojā, taidā kai cītumā. Atguoja nakts, satyma un palyka ļūti tymss. Puisānam jau suoka īt mīgs, bet gulēt navarēja, jo šite nabeja ni gultu, ni kuo. Te - kur bejs, nabejs - puisāns atroda bikerīti. Valns alsdams atskrēja pi durovu, suoka dauzētis un runuoja uz puisānu: "Atdūd maņ tū bikerīti."

Bet bikerīts sacīja puisānam: "Soki, kai nadevu, tai nadūšu."

Valns sasadusmuoja un izlauzja durovas, bet pats nūbaga prūjom. Puisāns rauduodams runuoja: ,;Kaut bejuse gultiņa, es varātu gulēt."

Bikerīts pamuocēja puisānu: "Nūskaiti puotorus, varbyut Dīvs dūs guļtiņu."

Labi. Puisāns nūkaitēja puotorus un tur uz reizes roduos guļtiņa. Puisāns atsagula un laimīgi puorgulēja leidz nuokūšam reitam. Reitā puisāns pasasmūdis vēlējās: "Kaut maņ bejs kū ēst."

Bikerīts otkon puisānu pamuocīja tai: "Nūskaiti puotorus, varbyut Dīvs dūs arī kū paēst."

Labi. Puisāns nūskaitēja puotorus un uz reizes beja daudz vysaidu duorgūs ēdiņu.

Tai paguoja daudzi godu un jis īsadūmuoja par muoti un gribēja īt uz muojom. Vīnu dīnu otkon puisāns vēlējās: "Kaut maņ bejs apgērbs, es varātu nūīt uz sovom muojom."

Te bikerīts otkon soka: "N ūskaiti puotorus, varbyut Dīvs dūs arī apgērbu."

Labi. Puisāns nūskaitēja puotorus un uz reizes atsaroduos ļūti smuki un jauni svuorki. Viņš apsagērba jaunuos drēbēs un nūguoja uz muojom, uz sovu muoti. Īguojis pogolmā, viņš navarēja pazeit sovu kuormu, jo jī vysi beja apauguši ar syunom un satryudējuši. Īguojis ustobā, jis atroda sovu muoti vacu un saleikušu ar siermim motim. Jei sēdēja aiz golda un sprēde kūdeļi. Niu puisāns varēja ar sovu bikerīti dabuot vysu, kū tikai vēlējās, Nu tuos dīnas puisāns ar sovu muoti dzeivuoja boguoti um laimīgi, puortykas beja pa pylnam.

Vīnu reizi puisāns sadūmuoja precētīs ar kēniņa meitu. Bikerīts puisānu pamuoca tai: "Jo tu nūīsi uz ķēniņa pili, tad nūsamet pi ga nku ceļūs un gaidi, kod izīs uorā ķēniņš. Jo izīs ķēniņš, tad viņš tev vaicuos, kuo tu gaidi. Tad tu soki: "Es gribu precētīs ar tovu meitu."

Labi. Puisāns nūīt uz ķēniņa pili, nūsamat ceļūs un gaida, kod nu piles izīs uorā ķēniņš. Par mozu laiciņu izīt ķēniņš un vaicoj puisānam: "Kuo tu atguoji?"

Puisāns atbiļdēja: "Es gribu ar tovu meitu precētīs."

Ķēniņš padūmuoja, pagrūzēja golvu un sacīja: "Es tev sovu meitu ar prīcīgu sirdi atdūšu, jo tu izpildīsi munu pīsacējumu. Pataisi ceļu nu munas piles leidz sovai, kurs byutu vyss nūkluots ar suknu. Pa ceļa molom lai augtu un zidātu uobeļnīcas un pa uobeļnīcas zorim lai byutu putnim perekļi, un perekļūs lai dzīduotu putni."

Puisāns, atguojis uz muojom, pajēma sovu bikerīti un suoka rauduot. Bikerīts sacīja: "Naraudi, kaidas tev bādas?"

Viņš rauduodams vysu pastuostēja bikerīšam, kas nūtyka.

Bikerīts par laiku atbiļdēja: "Nūskaiti puotorus, varbyut Dīvs dūs ceļu, tad guļstīs un guli leidz reitam, reits byus gudruoks."

Labi. Puisāns nūskaita puotorus un nūīt gulātu.

Reitā puisāns pasamūdīs breinuojas. Tovu breimumu, nu puisāna piles leidz kēniņa pilei īt ceļš un vyss izkluots ar suknu, pa ceļa molom aug un zīd uobeļnīcas, un pa viņu zorim dzīd putniņi vysaidim bolsim! A, cik smuks un skaists beja tys ceļš, ni ar vuordian juo izstuostīt, ni ar spolvu aprakstīt!

Puisāns apsaprecēja ar kēniņa meitu un dzeivuoja laimīgi. Pēc kuozom kaidu reizi puisāns nūguoja medībuos un aizmiersa pajemt sovu bikerīti. Valnam sirds nabeja mīrā, radzādams, ka puisāns tik boguots dzeivoj, tuodēļ viņš bikerīti gribēja dabuot nu puisāna sovuos rūkuos. Viņš sadūmuoja braukuot ar traukim. Labi. Jis nūbraucis uz puisāna pili, lai dabuotu bikerīti: īmainitu ar cytu trauku.

Valns prasēja puisāna sīvai: "Varbyut traukus pierksi?"

Puisāna sīva atbiļdēja: "Veirs ir nūguojis medībuos un viņam leidza vysa nauda."

Valns tūreiz sūlēja par bikerīti lobus traukus. Puisāna sīvai patyka trauki un beidzūt jei par viņim atdevija bikerīti. Valns pakēris bikerīti, uotri aizšmaucja prūjoam.

Dreiži atguoja puisāns nu medībom. Sīva aizguoja puisānam prīškā un stuosta par jaunim traukim un par bikerīti. Puisāns sasadusmuoja, nūsvīdis zemē medējumu un laidjās pasaulē meklēt sova bikerīša. Viņš guoja, guoja - verās: stuov moza ustabeņa. Puisāns īguoja ustobā īškā. Šimā ustobā dzeivuoja nūluodētuo meita. Meita, īraudzējuse puisānu, sacēja: "Kur tu te tyki? Atīs muns veirs (valns) un uz reizes tevi apēss."

Puisāns lyudzjās meitu, lai nūgloboj viņu kaut kur. Nūluodētuo meita pajēmja puisānu, ilyka skapī un aislēdzja ar atslāgu. Nūreibēja zeme un ustobā īguoja valns, paēdja un lykuos gulēt. Tad meita atslēdzja skapi un izlaidja puisānu uorā. Puisāns pajēmja ciervi, nūsyta vainu, tad pajēmja valnam nu ozūtes bikerīti, nūluodētū meitu un laidjās uz muojom.

Atguoja viņš uz muojo&127;m, pajēmja sovu sīvu, kēniņa meitu, pīsēja vinu dlvejim zyrgym pi astes un saraustēja smolkim gobolim, un nūluodētū meitu pajēmja puisāns par sīvu. Obēji apsaprecēja un dzeivuoja laimīgi.