Viens kaŗavīrs iet uz māju, trīs mārkas tam kabatā. Mežā pie viņa piestājas ragana, riebīga vecene, un jautā: "Vai tev naudas nevajaga?"

"Kā nu nevajaga, trīs mārkas tik kabatā, bet kas tad ies dot?"

Iznes no šī ozola stumpja manas šķiltavas, tad nauda būs." "

"Bet kā stumpī ielīst?"

"Nekas, es tevi iesiešu virvē, ielaidīšu. Stumpja dibenā tu ieraudzīsi trijas durvis; pa pirmajām durvim ieejot, atradīsi naudas tīni ar vaŗa naudu. Uz tīņa sēdēs liels suns, ar tādām acim, kā stops; bet nebaidies! Še mans priekšauts, paklāj to, nocel suni tur virsū un grāb, cik patīkas! Kad kapara naudu esi sagrābies, tad ej pa otrām durvim iekšā. Tur būs tīnis ar sudraba naudu un uz tīņa tāds suns, kam acis lielākas par dzirnu akmeņiem, bet nebaidies! Paklāj priekšautu, nocel suni un grāb, cik patīkas! Kad sudraba naudu esi sagrābies, tad ej pa trešajām durvim iekšā. Tur būs tīnis ar zelta naudu un uz tīņa tāds suns, kam acis, kā baznīcas tornis, bet nebaidies! Paklāj priekšautu, nocel suni, sagrābies naudu un paņem arī manas šķiltavas, kuŗas atradīsies zelta naudas tīnī!"

Kaŗavīrs tā izdara, iznes naudu, iznes šķiltiavas un taisās projām iet. Vecene, to redzēdama, šim pakaļ, lai atdodot šķiltavas. Kaŗavīrs dod' arī, bet lai tik pasakot, kur tādas škiltavas vecenei vajagot. Vecene neteic. Nu kad neteic, tad došanas nav. Vecene šim čuprā. Kā šī čuprā, tā kaŗavīrs zvels ar zobenu. vecene nokrīt - kaŗavīrs aiziet.

Tomēr raganas naudai nekādas svētības nebija, izputēja šā, izputēja tā; tik trīs mārkas atliek. Ko nu ar zieda naudu iesākt? Sāks strādāt, pinekļus vīt. Vijot nabadziņam iegribas ēst. Viņš paņem šķiltavas un domā uguni kurt, lai putru izvārītu; bet kā šķiļ, tā viens raganas suns, no kapara naudas tīņa, klāt un prasa, ko gribot?

"Ko gribu? Naudas gribu!"

Acumirklī nauda klāt. Nu šķils vēl otreiz, trešureiz: visi trīs raganas suņi klāt - ko gribot?

"Gribu ķēniņa meita redzēt. Atnesiet man viņu te, lai apskatos, vai derēs man precēt, jeb ne."

Acumirklī ķēniņa meita klāt. Šis apskatās - laba. Suņi atnes meitu atpakaļ; bet meita ieiet pie tēva un stāsta tā: "Tēt, gulēju tagadiņ dienasvidu un sapņoju: lieli melni suņi mani aiznesa uz vecu būdiņu pie kāda kaŗavīra, kas, labi apskatījies, cieši nosolījās mani par sievu ņemt."

To dzirdot, ķēniņam iešaujas prātā, ko kāda māmiņa, meitai dzimstot, bija nosacījusi: šo meitiņu kādreiz kaŗavīrs apprecēšot. Ķēniņam tas nepatīk. Viņš noliek savu kalponi meitai par sargu.

Otrā dienā kaŗavīrs atkal pašķiļ un pavēl ķēniņa meitu atnest. Tā notiek; bet nu kalpone laiž suņiem pakaļ, iezīmē kaŗavīra būdiņu un parāda ķēniņam. Ķēniņš iemet brūtgānu cietumā un pavēl rītu kārt.

Kaŗavīrs sēž cietumā un nožēlo, ka šķiltavas piemirsis līdzi paņemt. Te uz reizi nāk svešs puisis cietumam gaŗām.

"Puisi, klausies, aiztec uz manu būdiņu, tur tu atradīsi apakš čubmaišeļa vecas šķiltavas. Atnes man tās, tad pilnu cepuri naudas dabūsi!"

Patlaban jāiet pie kārtavām, puiša vēl nav. Aiziet pie kārtavām - puisis tek elzdams un iedod kaŗavīram šķiltavas. Ķēniņš grib zināt, ko šis ar šķiltavām iesāks; bet kaŗavīrs tūlīt parāda, ko iesāks: šķiļ - trīs suņi klāt. Suņi nu šķaida, suņi nu plēš, bet ķēniņš liek suņus apsaukt un atdod savu meitu kaŗavīram par sievu.

Cits atstāstījis tā šo pasaku:

Kādam kaŗavīram reiz gadās caur lielu mežu iet. Mežā tas pamana raganu no ozola stumpja izlienam,

"Ko tu te ložņā?" kaŗavīrs prasa.

Vecene negrib, negrib teikt, bet, kad kaŗavīrs draud ar zobenu, tad jau saka: "Nekas, brālīt, tur mana nauda, ko esmu savečojusi."

Kaŗavīrs vairāk neprasīdams lien stumpī. Vecene gan negrib, negrib atļaut, bet ko tu vecam norūdītam kaŗavīram padarīsi? Ozolā tas atron kapara, sudraba, zelta naudu un šķiltavas. Ārā lienot, vecene to sagrābj aiz smakra un prasa, lai atdodot šķiltavas, kaut arī naudu paturētu, paturētu.

"Ā, putniņ! Tās šķiltavas tava atslēga, bez kuŗām nespēj naudas zvejot!" karavīrs uzsauc un tad šķiļ ar zobenu tā raganai, ka šī augšpēdu, pagalam.

P i e z ī m e. Šī pasaka gan ir ļoti līdzīga H. K. Andersena pasaciņai (Ievads, 109. lpp.), kādēļ nebūs arī brīva no grāmatu iespaida, bet dažādie varianti tomēr liecina, ka viņa ir tautas pasaka. Arī es atceros bērna dienās to Raunā dzirdējis no veciem cilvēkiem, kas gan to nebija no grāmatām lasījuši. P. Š.