Viens zaldāts nācis no sava dienesta uz māju. Viņš bijis nodienējis ķeizaram divdesmit pieci gadi. Viņš nācis uz māju bēdīgs un domīgs, jo naudas un mantas tam nekādas nebijis. Radu un draugu tam arī dzimtenē nebijis. Ja kāds ar agrāk bijis, tad tas droši vien bija viņu aizmirsis. Jo zaldāts tuvāku ticis dzimtenei, jo smagāka sirds tam palikusi.

Zaldāts iegājis mežā, kur tam nākusi pretim veca vecene un sākusi ar to runāties. Vecene prasījusi zaldātam, vai šis negribot tai pakalpot, viņa tam labi samaksāšot. Pēc tam vēl vecene prasījusi zaldātam, vai viņam bailes neesot. Nē, zaldātam nekad ne no kā bailes nav bijis un viņš lielīgi skandinājis savu zobenu pret ceļmalas akmeņiem.

Zaldāts ar veceni iegriezušies pa meža ceļu. Viņi nonākuši pie augsta kalna, kur audzis milzīgs ozols. Vecene apstājusies pie ozola, iedevusi zaldātam virvi, noraisījusi savu priekšautu un arī to viņam iedevusi, sacīdama: .,Tagad kāp ozola, piesien virvi pie ozola galotnes un ielaidies pa viņu ozola caurumā. Tu nonāksi apakšzemes pagrabā. Tur, aiz pirmām durvim būs liela lāde un lādē būs vecu laiku šķiltavas. Ja pirmā lādē nebūs šķiltavu, tad meklē otrā un trešā lādē. Tu man tās šķiltavas atnes. Katrā istabā gulēs uz lādes vāka viens suns. Tas gan izliksies traki nikns, bet nebaidies, nocel to uz šī priekšauta, tad suns tev nekā nedarīs."

Zaldāts uzkāpis ozolā, tad pa virvi nolaidies apakšzemes pagrabā un iegājis pirmā istabā. Istabā bijusi liela lāde, uz lādes vāka gulējis suns. Kad zaldāts gājis lādei klāt, suns sācis rūkt un zobus rādīt. Bet zaldāts noklājis priekšautu zemē, uzcēlis uz viņa suni un pacēlis smago lādes vāku. Lāde bijusi pilna ar kapara naudu. Zaldāts bēris naudu kabatās un palicis priecīgāks, sak: "Nu būs nauda, ko iztikt."

Bet šķiltavu viņš neatradis. Zaldāts uzcēlis suni atpakaļ uz lādes vāka un gājis tālāk - otrā istabā. Otrā istabā bijusi atkal liela lāde un uz viņas vāka gulējis liels suns, kam acis bijušas tik lielas, kā telēķi. Lielais suns bijis daudz niknāks. Bet zaldāts nebaidījies. Noklājis priekšautu un uzcēlis uz tā lielo suni. Suns bijis tik smags, ka zaldāts to tikko varējis pacelt. Kad zaldāts pacēlis smago lādes vāku, tad ieraudzījis, ka lāde ir pilna ar sidraba naudu. Zaldāts bēris naudu, kur vien varēdams.

Bet šķiltavu viņš neatradis. Viņš uzcēlis suni atkal uz lādes vāka un iegājis trešā istabā. Arī tur bijusi liela lāde un uz lādes vāka gulējis traki liels suns un acis tam bijušas tik lielas, kā dzirnavu akmeņi. Suns bijis bezgala nikns, bet zaldāts nebaidījies. Ar lielām mokām zaldātam beidzot izdevies suni no lādes vāka novilkt - pacelt to nav varējis - un uztupināt uz priekšauta. Kad zaldāts pacēlis lādes vāku, tad pašā virsū bijušas meklētās šķiltavas un apakš tām zelta nauda. Zaldāts noglabājis šķiltavas labā vietā un sācis bērt kabatās un kur vien maz varējis zelta naudu. Kad nekur vairs nebijis naudai vietas, tad zaldāts gājis no pagraba ārā.

Pa virvi viņš uzvilcies ozola galotnē, apsēdies uz ozola zara un sācis pārdomāt, ko lai iesāk, vai lai naudu un šķiltavas atdod vecenei, vai ne. Vecene viņu visu laiku pie ozola gaidījusi. Beidzot zaldāts nospriedis veceni nogalināt. Zaldāts nokāpis no ozola un ar zobenu nocirtis vecenei galvu.

Zaldāts aizgājis savā dzimtenes pilsētā un sācis tur dzīvot. Naudas viņam bijis papilnam. Zaldāts sācis palaidnīgi uzdzīvot un drīz vien naudu notērējis. Kādā vakarā viņš nācis no kroga un apmaldījies. Viņš bijis jau gluži nabags, naudas tam vairs nebijis. Zaldāts maldījies pa tumšām ielām. Viņš bijis tā apmulsis, ka nezinājis, uz kuŗu pusi griezties. Beidzot viņš iedomājies, ka viņam tak vēl ir šķiltavas, ko tas iznesis no apakšzemes pagraba. Viņš šķīlis uguni un skatījis ceļu uz māju. Kad zaldāts trešo reizi šķīlis, uzreiz visi trīs suņi no apakšzemes pagraba bijuši klāt un prasījuši: "Kā vajaga?"

Zaldāts licis suņiem no apakšzemes pagraba atnest visas trīs naudas lādes un nolikt savā mājā. Suņi to izdarījuši. Nu atkal sācis zaldāts dzīvot vēl bagātāki un izšķērdīgāki, kā agrāk: Viņš iepazinies ar visādiem kungiem un augstmaņiem. Pat ar ķēniņa meitu viņš bijis pazīstams. Ķēniņa meita iemīlējusi zaldātu un nākusi bieži vien pie viņa. Bet ķēniņš drīz vien novērojis meitas gaitas un licis zaldātu iemest cietumā. Zaldāts gulējis cietumā un šķīlis ar savām šķiltavām. Melnie suni atskrējuši un zaldāts tiem licis atnest ķēniņa meitu. Katru nakti suņi atnesuši uz cietumu ķēniņa meitu un rītā aiznesuši to atpakaļ uz pili. Viņi abi bijuši laimīgi. Bet ķēniņš pamanījis, ka viņa meita bieži vien pa naktim pazūd no pils. Viņš sācis to vaktēt, bet nevarējis novaktēt. Tad ķēniņš izdomājis viltību, uzsējis savas meitas mazam sunītim uz muguras putraimu kulīti un atstājis tai galu vaļā. Ķēniņš zinājis, ka viņa meita bez sava sunīša nekur negājusi. Un kā tad! No rīta ķēniņš aizgājis pa izbirušo putraimu vagu uz cietumu. Nu viņš zinājis, uz kurieni meita pa naktim iet.

Ķēniņš licis aizvest zaldātu uz savu pili, noņēmis tam visu, ko vien pie viņa atradis - arī šķiltavas - un licis zaldātu ieslodzīt pils torni un stingri apvaktēt. Ķēniņš sasaucis augsto tiesu un nospriedis zaldātam nāvi.

Zaldātu otrā dienā jau veduši pie karātavām, bet viņš bijis gluži mierīgs. Nakti priekš soda dienas, ķēniņa meita nozagusi savam tēvam zaldātam noņemtās šķiltavas un atdevusi tās zaldātam. Zaldātu aizveduši pie karātavām un bende tam jau uzmaucis cilpu kaklā. Ķēniņš jautājis zaldātam, kāda viņa pēdējā vēlēšanās. Zaldāts lūdzis, lai atļauj tam uzpīpēt, un ķēniņš atļāvis arī. Zaldāts izvilcis no kabatas pīpi un šķiltavas. Kad nu viņš trešo reiz šķīlis, visi trīs suņi bijuši klāt un prasījuši zaldātam, kā vajagot. Zaldāts licis suņiem sevi atsvabināt un viņa vietā, pie karātavām, aizvest pašu ķēniņu. Tas bijis tik redzējiens - zaldāts bijis brīvībā un viņa vietā pie karātavām stāvējis ķēniņš. Zaldāts beidzot licis arī ķēniņu atsvabināt. Arī to suņi izdarījuši.

Ķēniņš nu arī atdevis zaldātam savu meitu par sievu un pēc ķēniņa nāves, zaldāts valdījis par viņa pili un zemi, un dzīvojis laimīgi.

Piezīme. Sal. iepriekšējā varianta piezīmi. P. Š.