Raganas šķiltavas.

3. A. 562. H Skujiņš, Andrs Ziemelis, no 59 gadi veca Augusta Kārkliņa, Mēra pagastā.

Vienc zaldāts bīš nodienēš divdesmit pieci gadi, ticis no dienasta vaļā un nu nācis uz māju. Tā viņč, švilpēdams, dūšīgi vie gāš un iegāš mežā, kur šim nākusi pretī veca nejauka vecene un sākusi runāties, kur nu šis tik priecīgs un dūšīgs iedams un tā vē šo un to. Pēdīgi vecene sacīsi, vai šis šai negribot ko padarīt, šī šim labi samaksāšot. Jā, kāpē ne! Lai tik šī stāstot, kas jādarot. Nu vecene stāstīsi, ka tā un tā lieta esot. Šai vaigot škiltavu un tās šķiltavas esot tepatās alā. Tai alā esot trīs kambari un trešā kambarī, dzelzs lādē esot šķiltavas. Lai šis ielienot alā un iznesot šai šķiltavas. Ta vē vecene stāstījusi, ka katrā kambarī esot viena naudas lāde un lādei uz vāka tupot vienc sunc. Lai šis suni noceļot uz šās priekšauta, ta sunc šim nekā nedarīšot, un vecene iedevusi zaldātam savu priekšautu.

Zaldāts paņēmis priekšautu un līdis alā iekšā. Vinč iegāš pirmā kambarī un tur stāvēsi traki liela naudas lāde un uz lādes vāka tupēš tāds sunc, kam acis bīšas tik lielas, kā telēķi. Zaldāts uzcēlis suni uz vecenes priekšauta un apskatījies, kas tai lādē ir. Lāde bīsi pilla ar kapara naudu. Nu zaldāts grābis naudu un bēris, kur vie maz mācēdams, un piebēris sev visas malīnas ar naudu. Ta viņč akal uzcēlis suni apakaļ uz lādes vāka un gāš otrā kambarī. Tur bīsi akal tāda pati lāde un uz tās vāka bīš jau tāds sunc, kam acis bīšas kā dzirnavu akmini. Zaldāts nocēlis suni uz vecenes priekšauta un pacēlis vāku. Lāde bīsi pilla ar sidraba naudu. Nu zaldāts bēris visu kapara naudu laukā un sagrābies tik sidraba naudas. Tā viņč uzcēlis suni apakaļ uz 1ādes vāka un gāš trešā kambarī. Tur akai bīsi tāda pati lāde un uz tas vaka bīš jau skaudigi lielc sunc. Zaldāts nocēlis suni uz vecenes priekšauta un pacēlis vāku. Lāde bīsi pilla ar zelta naudu un tur bīšas šķiltavas ar'. Zaldāts paņēmis šķiltavas, gāzis visu sudraba naudu uz kula ārā un sagrābies tik zelta naudas vie. Ta nu zaldāts uzcēlis suni apakaļ uz vāka un gāš no alas laukā. Pie alas cauruma gaidīsi vecene un prasīsi zaldātam, lai atdodot šai šķiltavas. Zaldāts nedevis vecenei šķiltavas un prasīš šai. kam šai tās šķiltavas esot vaidzīgas. Vecene nestāstīsi. Nu zaldāts ar' saskaities un šņikst! ar zobenu vecenei galvu no(st) un pats prom.

Zaldāts aizgāš uz pilsētu un dzivāš laimīgas dienas. Viņč nu šķiedies ar naudu pa roku galam un dzīvāš, kā kāds lielc bagātnieks. Tā bīsi ķēnīna pilsēta, kur zaldāts tagadīnās dzīvāš, un ķēnīnam bīsi varēni smuka meita. Zaldāts iemīlējis ķēnīna meitu, bet šās par sievu nevarēš dabūt, jo pats bīš zemas kārtas cilvēks un tādam jau ķēnīc savas meitas nedos. Nu zaldāts ar tām raizēm sācis vēl trakāki uzdzīvāt un drīz vie šim visa nauda bīsi pagalam. Pēdīgi zaldāts bīš tā nodzīvājies, ka vairs nebīš ne graša pie dvēseles. Viņč nu reiz izvilcis no ķešas ški1tavīnas un sācis ar šām niekoties un reiz uzšķīlis. Tulītās mazākais sunc no tiem naudas alas suņiem bīš klā(t) un prasīš zaldātam, kā šim vaigot. Ā, nu zaldāts sapratis, kas par lietu, un sacīš suņam, ka šim naudas vajagot. Sunc tūlītās akal aizskrēš un drīz vie bīš akal ar naudu klā(t). Zaldāts sācis akal dzīvāt pa vecam. Bet zaldātam arvienu vairāk ķēnīna meita iepatikusies un šis visu nevisādīgi izdomājies, kā dabūt šo par sievu. Gan zaldāts izdomājies krustām škērsām, bet nekā nevarēš izdomāt. Pēdīgi zaldātam ienācis prātā: prasīšot suņam, jāču sunc varēšot atnest ķēnīna meitu pie šā mājā. Nu zaldāts akal atšķīlis suni un prasīš, vai šis nevarot atnest šur ķēnīna meitu. Sunc sacīš, ka varot gan. Nu katru vakaru sunc sev uz muguras atnesis ķēnīna meitu pie zaldāta un rītīnā akal šo aiznesis apakaļ uz pili. Tā nu jau tas gāš labu laiku un ķēnīna meita ar iemīlēsi zaldātu.

Pagāš vē labs laiks un ķēnīc reiz pamanīš, ka šā meita pa nakti nezin kur pazūd un tik ritina akai atrodas pili. Nu ķēnīc uzdevis savu meitu vaktēt. Pirmo nakti vaktis nekā nevarēšas novaktēt. Pilī ieskrēš lielc sunc, paķēris sev ķēnīna meitu uz muguras un ar visu prom. Otru nakti vaktis noskatīšas, kurā mājā sunc ienes ķēnēna meitu. Nu vakts uz tām durim uzvilcis krustu, lai rītā varētu ķēnīnam parādīt, pa kuŗām durim sunc ienesis ķēnīna meitu. Bet zaldāts pamanīš, ka ķēnīna vakts uzvelk uz šā durim krustu un nu tik šis gāš no vienām durim uz otrām un visur tik vilcis krustus. Rītā nācis ķēnīc skatīties, uz kuŗām durim tas krusts ir uzvilkts. Bet nu krusti no vietas vie. Ei, nu sazini, kuŗš ir ritīgais! Tā nekā ķēnīc nedabūš zināt. Bet nu ķēnīc izgudrēš viltību. Viņš piebēris mazu kulīti pillu ar miežim un atstāš mazu caurumīnu vaļā, tā kā mieži pa druskai birst laukā. To kulīti nu viņč piesēš ķēnīna meitai pie brunčiem tā, kā šī pati nemaz nemana un nezina.

Trešā vakarā akal sunc aizgāš pēc ķēnīna meitas un atnesis šo pie zaldāta. Rītā akal sunc aiznesis ķēnīna meitu apakaļ uz pili. Nu ķēnīc pa izbirušim miežim gāš un piegāš pie tās mājas, kur dzīvāš zaldāts. Nu ķēnīc zināš, uz kurieni sunc nes ķēnīna meitu.

Nu ķēnīc licis zaldātu iespundēt cietumā un sācis tincināt ķēnīna meitu, kas šai esot par kopību ar zaldātu. Ķēnīna meita sacīsi, ka šai zaldāts patīkot un visu izstāstīsi. Nu ķēnīc pārskaities, ka ķēnīna meita ir ar zaldātu kopniece, vēlēš šo ar iespundēt cietumā un abiem nospriedis karātavas.

Noliktā dienā zaldātu un ķēnīna meitu veduši uz karātavām un visa pilsēta sanākusi skatīties, kā ķēnīna meitu ar zaldātu pakārs. Ka nu zaldātu pieveduši pie karātavām, ta ķēnīc prasīš zaldātam, lai sakot savu pēdīgo vēlēšanos priekš nāves, un ja šim būšot iespējams, ta šis to vēlēšanos ar atļaušot. Nu zaldāts sacīš, ka šim tik viena velēšanās vie esot. Nu, lai sakot laukā, akal sacīš ķēnīc. Zaldāts sacīš, lai šim atļaunot vē reiz priekš nāves uztaisīt pīpi. Labi, lai uztaisot pīpi - atvēlēš ķēnīc.

Zaldāts izvilcis no kešas šķiltavas. šķīlis vienreiz, šķīlis divreiz, šķīlis trīsreiz. Nu visi trīs naudas alas suņi bīši klā un prasīši, kā vaigot. Zaldāts nu suņus uzrīdīš ķēnīnam un viņa sargim. Zaldāts nu tikmēr rīdīš suņus, kamēr norīdīš ķēnīnu un visus viņa sargus.

Nu zaldāts ar ķēnīna meitu bīši no karātavām vaļā. Zaldāts apprecēš ķēnīna meitu un pats palicis par ķēnīnu. Viņi dzīvāši laimīgi ilgus gadus.

P i e z i m e. Šis variants ir gan ļoti līdzīgs iepriekšējam, bet dažu sīkumu, kā savādās valodas dēļ, viņam tomēr paliek sava vērtība. P. Š.