Agrāk, kā jau vecos laikos, zaldātiem bijis jādienē dividesmit pieci gadi. Viens zaldāts, savus gadus nodienējis, vecs un noplīsis pamazām rāpies uz mājām. Bet ceļā tam sācis gribēties ēst, smēķa ar' nebijis, un pliekanu dūšu tas apsēdies ceļa malā pie kāda koka, kas bijis ar tukšu vidu. Pienākusi viena vecene un prasījusi: "Ko tu, vecīti, te sēdi kā sasalis?"

"Kā nu nesēdēšu? Beidzamie spēki pagalam un maizes kumāsa arī nav."

"Es tev varētu dot šķiltavas un tad tu varētu smēķēt, bet par to tev man jāmaksā kāda artaviņa."

"Ko tad es maksāšu? Tu jau pati redzi."

"Nu, kad tev nav ko maksāt, tad gavē vien tālāk!"

Vecais paņēmis zobenu, nocirtis vecenei galvu kā lupatu un paņēmis šķiltavas. Pirmo reiz kā šķīlis, izlēcis no tukšā koka suns ar tādām acīm ka šķīvjiem un prasījis: "Kungs, ko vēlies?"

"Ēst gribas."

"Labi, pagaidi bišķīt, un es būšu drīz atpakaļ!"

Suns aizskrējis kā viesulis un pēc laika bijis atkal atpakaļ ar ēdienu. Nu vecim skunste rokā, šķīlis otrreiz, suns atkal klāt un prasījis tāpat. Nu vecis licis atnest naudu. Bet trešo reiz vecis jau gudrāks un teicis: "Tu man katru nakti nozodz ķēniņam pa vienam zirgam un atved pie manis uz veco būdu!" Suns arī to darījis.

Ķēniņš, dabūjis tādas nelietības zināt, licis vaktēt. Naktī suns klāt, paņem zirgu un nu aiziet, bet kalpi arī kā piķis līdz un apskatās, kur tad šo liks. Ieved būdā un noslēdz durvis ciet. Kalpi nu uzvelk ar sarkanu zīmuli krustu uz durvīm, un no rīta būs klāt. Bet vecis no rīta pamanījis, ka durvis apzīmētas, uzvilcis arī uz citām to pašu. Izmeklējuši visas malas, bet veco nevar atrast.

Otru nakti ķēniņš pavēlējis piesiet rīsu kulīti pie segliem ar mazu caurumiņu, kā rīsi var birt ārā. No rīta, pa pēdām iedami pakaļ, kur rīsi biruši, uzgājuši zirgu zagli. Saņēmuši veci aiz krāga un veduši uz cietumu.

"Nieki," ķēniņš teicis, "ko nu tādu vecu krāģi vairs cietumā liks, pēc trim dienām kaŗ nost!"

Vecais otru dienu lūdzis ķēniņu, uz deguna klupdams, lai viņam atnesot viņa vecās šķiltavas, gribētos vēl uztaisīt kādu dūmu priekš pēdējās stundiņas. Ķēniņš, neko nedomādams, pavēl, lai arī vecim atnes šķiltavas.

Trešā dienā, kad nu sanāk šo kārt, vecis izšķiļ savas šķiltavas un izlec trīs suņi. Vecais nu saka, nolietējiet man visus šos neliešus. Suņi ar to padara un vecais zaldāts ar savām šķiltavām izglābjas.