Reiz nācis mājās viens karavīrs pa lielu mežu un saticis tur vienu vecīti. Vecīte to lūgusi sacīdama: "Tur dziļā mežā ir viena mājiņa, tur ir vecas šķiltavas, atnes nu man, lūdzams, tās šķiltavas!"

Karavīrs nu arī aizgājis un atnesis. Tad viņa raidījusi to atpakaļ un sacījusi, lai atnesot viņai naudu. Tur būšot trīs lādes, un uz katras lādes gulēšot viens suns. Pirmā 1adē būšot sidraba nauda; un tam sunim būšot acis ka bunduļi. Otrā lādē esot zelta nauda, un tam sunim būšot acis kā šķīveļi. Trešā lādē esot dimanta nauda, un tam sunim būšot acis kā bļodeļi. Vecīte nu pavēlēja: "Šoreiz atnes man sidraba naudu!"

Karavīrs aizgāja un atnesa, bet vecīte atdeva to naudu viņam pašam. Sabēris visās kabatās naudu, viņš prasīja vecītei: "Kur tu liksi tās šķiltavas?"

Vecīte nekā neteica. Tad karavīrs izrāva zobenu un nocirta vecītei galvu. Pārgājis mājā, viņš gribēja uzpīpēt un sašķīla tās šķiltavas. Nu atskrēja visi trīs suņi un prasīja, ko šis vēloties. Karavīrs sacīja, lai atnesot viņam ķeizara meitu. Suņi aizskrēja un arī atnesa ķeizara meitu. Ķeizars to pamanīja un izsūtīja savu sulaini, lai dzenas pakaļ un pie tām durvim lai uzvelk krustu ar krīti, kur suņi ieies ar meitu. Sulainis arī novēroja, kur suņi ieiet, un uzvilka uz tam durvim krustu un pārnāca atpakaļ pie ķeizara.

Garāmgājēji redzēdami tādu krustu, uzvilkuši tādu pašu arī uz citam durvim. Ķeizars gājis skatīties, bet nekā nevarējis saprast.

Otrā dienā zaldāts atkal pašķīlis savas šķiltavas un visi trīs suņi bijuši klāt. Nu zaldāts licis, lai aizejot un atnesot ķeizara kroni. Suņi arī aizgājuši un atnesuši. Ķeizars to pamanījis un sūtījis sulaini, lai uzvelkot strīpu ar asinim uz tam durvim, kur suņi ieiet. Sulainis aizgāja, labi novēroja un uzvilka strīpu ar asinim. Pēcāk gāja ķeizars skatīties, kur meita ar kroni atrodas, un uzgāja karavīru ar princesi. Ķeizars tūliņ aizveda zaldātu uz cietumu un nosprieda tam nāves sodu. Zaldātam nu bija šķiltavas dzīvoklī aizmirsušās. Viņš lūdza sulaiņus un sacīja: "Tur manā mājā ir šķiltavas, atnesiet man tās, jo es vēl gribētu uzpīpēt."

Viens sulainis arī aizgāja un atnesa šķiltavas. Noteiktā dienā viņu aizveda pie kārtavām un gribēja jau mest valgu kaklā. Karavīrs vēl sašķīla savas šķiltavas un visi trīs suņi bija tūliņ klāt jautādami, ko vēlas. Zaldāts sacīja: "Pārvērsiet visus tos nebēdniekus par sāls stabiem!"

Suņi tūliņ ņēmās strādāt un mētāja zaldātus un sulaiņus pa gaisu kā spalvas. Ķeizars piegāja pie zaldāta un lūdzās sev dzīvību. Zaldāts viņu ar atstāja dzīvu, bet visi pārējie palika par sāls stabiem. Zaldāts pēc trim dienām nosvinēja kāzas ar ķeizara meitu un dzīvoja laimīgs.