6. A. 56a. A. Gari-Juone no S. Keiblnika, Domopole.

Vīns zoldots īt nu karadīnestes uz sātu, īt jis pa ceļu, sateik

vacuo rogonu. Zoldotam zūbyns pi suonim un toša placūs. Vacuo rogona, ar atsakuorušu zemējū lyupu 1eidz kryutim, ar raibu prīškautu priškā, pamanījuse zoldotu, soka: "Labdīn, zaldatiņ!"

"Labdīn, labdīn, vacuo rogona!" atsoka zoldots un laižas ar rogonu kūpā īt pa ceļu. Jam rogonas, kai zoldotam, nava bails. "Voi tu nagribi lobas peļņes? Es tev varu īdūt daudzi naudas."

"Kamdēļ nā?" atsoka karaveirs rogonai.

"Īsim uz mežu, tur ir vīns calms cauraju vydu, pa tuo calma caurumu es tevi īlaisšu vydā. Zam calma ir četri kambari: pyrmais tukšs, pi ūtruo kambara durovom guļ lels suns, jam ac's kai škeivi. Trešā kambarī guļ uz kastes raibs suns, jam ac's kai dziernovu roti un catūrtajā kambarī guļ suns uz kastes, tam ac's kai tūrņi. Es tev īdūšu šū raibū prīkšautu. Tu sasasveicynoj pi kotrom durovom ar suņim, pokluoj prīkšautu, paprosi suni, lai atsagulst. Tad pyrmā kambarī atrassi: uz kastes gulēs suns, jis nūīs zemē, tu vari atceļt vuoku un jemt naudas, cik tev pateikt. Nuokūšā kambarī byus sudobra naudas kaste un beidzamā zalta naudas kaste. Pādējajā, catūrtajā kambarī, byus vacas škiltovas, tuos pajem un atnes man, škiltovu vīn naaizmierst!" pīsoka rogona.

Beiguse stuostīt, jei pajem viervi un pa viervi īlaiž zoldotu zam zemes kambarūs. Zoldots beja drūss, jau zūbyns pi suonim un rogonas raibais prīkšauts leidza. Īzalaiž jis pa viervi, pyrmais kambars tukšs, redz durovas, attaisa durovas, īrauga: uz skreines guļ raibs suns, ac's kai škeivi. Zoldots laipni sasasveicynoj ar suni, pakluoj rogonas raibū prīkšautu zemē un lyudz, lai suns nūkuop nu kastes un atsagulst uz rogonas prīkšauta. Pagluosta jis tū suni, suns i atsagulst uz prīkšauta. Jis attaisa kasti, verās: tei pylna kupura naudas. Jis suoc gruobt tū naudu un bērt sovā tošā, pībuož pylnu un vēļ pīber kārmanūs, tad aiztaisa kastei vuoku, palyudz laipni suni, lai tys palaiž prīkšautu. Suns pisaceļ, izlac uz naudas kastes, zoldots salūka prīkšautu un īt nuokūšā kambarī. Attaisa durovas - redz: uz kastes guļ raibs suns, ac's grīžas kai dziernovu roti. Jis vēļ laipnuok sasasveicynoj ar suni, pakluoj rogonas raibū prīkšautu zemē, daīt pi suņa pagluosta, laipni palyudz, lai tys atsagulst uz prīkšauta. Suns nūkuop nu kastes un atsagulst uz prīkšauta, verās vys apkuort, kū zoldots dora. Zoldots attaisa kastei vuoku, a tei pylna sudobra naudas. Kur nyu jam likt naudu? Jis pajem izkrota nu tošas kupura naudu un pīber pylnu sudobra naudas. Pībuož kārmanus, aiztaisa kastei vuoku un laipni palyudz suņi, lai atstuoj raibū prīkšautu. Suns pīsaceļ, izkuop uz kastes un guļ. Zoldots īt tuoļuok un attaisa catūrtuo kambara durovas - redz: uz kastes guļ suns, tam ac's kai tūrņi. Jis vēļ laipnuok sasasveicynoj ar suni, pīlīk rūku pi capures, pīsyt kuoju, izzaleidzynuojas, kai pret oficeri un, cik prozdams, laipni sveicynoj suni. Pakluoj zemē raibū prīkšautu, daīt pī suņa, pagluosta un iaipni palyudz, lai atsagulst uz raibuo prīkšauta, a ac's tai i grīžās vysapleik. Zoldotam šārmas puorskrīn par kaulim, bet jis drūss, kas bvus nabyus, zūbyns jam pi suonim, dūmoj: gon jau dzeivs palikšu. Paceļ kastei vuoku: tei pylna zalta naudas. Jis izkrota nu tošas sudobra naudu un piber pylnu ar zaita naudu, pībuož vēl pylnus kārmanus um cytas vītas, kur vīn varēja ībuozt naudu. Tad aiztaisa kasti un laipni lyudz suni, lai palaiž jam prīkšautu; suns pīsaceļ, izkuop uz kastes un guļ. Jis salūka rogonas raibū prīkšautu, atsasveicynuojis ar suni, taisās īt prūjom, bet īguodoj, ka vacuo rogona prasīja pajemt škiltovas. Jis īrauga uz lūga škiltovas, ībuož kešā un laižās prīcīgs nu kamburim uorā. Daīt pi striča, parausta aiz gola, rogona tyuliņ izvalk jū uorā.

"Cik tev naudas vajadzēs?" prosa zoldots rogonai.

"Man naudas navajag, voi munas vacuos škiltovas pajēmi?" vaicoj rogona.

Zoldots nu prīcas beja i aizmiersis, ka ir ībuoz's kešā rogonas škiltovas, un soka: "Kaidas tev škiltovas? Es tev paruodīšu labas škiltovas, redzi, ka man zūbyns pi suonim! Losīs dreižuok prūjom!"

Rogona vys prosa sovu škiltovu, zaldots sasadusmoj un nūcierš ar zūbynu rogonai golvu, a pats aizīt prīcīgs uz piļsātu. At īt uz pilsātu, īīt pašā labuokajā vīsnīcā, pasoka, lai jam īdūd pašu labuokū kambari. Vīsnīcā jam īdūd skaistu kambari, sulaiņi apkuort, jis pastellej gorduokūs ēdīņus un dzērīņus. Sulaiņi teirej juo zuobokus un breinuojas, kur tik švaki zuoboki taidam boguotam kungam. Jis kai guoja nu karadīnestes, tī poši zuoboki i beja kuojā, vēļ nabeja īspēj's jaunus, skaistus zuobokus nūpierkt.

Ūtrā dīnā jis aizīt uz piļsātu, nūpierk jaunus, skaistus zuobokus, kungu drēbes, atīt uz vīsnīcu un suoc dzert. Jam atsarūn daudzi draugu, kas paleidz jam tērēt naudu. Ilguoku laiku jis nūdzeivuoja prīcīgi, ēdja, dzēŗa, kartas spēlēja un darīja vysu, kas tikai pateik. Jam golu golā pītryukst naudas, jū padzan nu skaistim kambarim. Zoldots nūjem sev vīnu kambari pašā augstajā stuovā. Jam nava kuo ēst, jis puordūd sovus kunga svuorkus, apvalk vacus sapleisušus, vairuok nivīns īprīkšējais draugs naīt pie juo cīmā. Sēd jis vīnā vokorā un jam ir tikai mozs sveces gabaliņš, bet nava spičku, ar kū īdegt sveci. Suoc jis meklēt pa kešom un atrūn vacous rogonas škiltovas. Kai škiļ reizi tyuliņ raibais suns kluot un soka: "Kuo tev vajag?'`

"Man tagad vajag tikai naudas," atsoka zoldots.

Suns izput, par laiciņu atnas zūbūs lelu naudas moku un atdūd zoldotam. Nyu jis dzeivoj otkon par kungu, nūkuop nu augšējuo stuovu apakšā un dzeivoj skaistūs dzeivūkļūs. Kod jam tikai vajag naudas, jis škiļ ar škiltovom - suns kluot un atnas naudu. Kad škiļ vīnu reizi, tad nas kupura naudu, jo divi, tod sudobra un jo treis, tod zalta.

Tamā kēnestī bejuse kēneņam brīsmīgi skaista meita, īmyurīta myurūs, lai pi juos nikas natyktu kluot. Daudzi, kuri gribējuši redzēt skaistū kēneņa meitu, bet ni vīnam nabejs iespējams tū redzēt. Zoldots sēd un dūmoj, kai jis varātu īraudzēt skaistū kēneņa meitu. Zoldots škiļ škiltovas, suns tyuliņ kluot: "Kuo tev vajag?"

"Atnes man skaistū kēneņa meitu, kura myurūs īkolta."

"Suns pazyud, aizskrīn uz kēneņa pili, pajem juo meitu uz placim un atnas uz vīsnīcu pi karaveira. Te suoc runuot kēneņa meita ar zoldotu, kaidu laiciņu padzeivoj kūpā, jis škiļ škiltovas, suns kluot, pajem vīnu reizi kierdamīs nūsabučoj, suns pajem kēneņa meitu uz placim un aiznas uz pili.

Reitā kēneņa meita dzer tēju un stuosta sovam tāvam: šūnakt šei bejuse vīsnīcā, runuojusēs ar vīnu prostu zoldotiņu, tys šū nūbucuojis, nazynūt, voi tys bejis sapns, voi patīsība. Kēneņš palīk dūmīgs, kai tys varēja nūtikt. Ūtrā naktī kēneņine līk meitom apvaktēt un nūsavērt, kas ar juos meitu nūtiks. Juos redz, ka kēneņa meitas kambarī īīt lels raibs suns, pajem kēneņa meitu uz placim un aiznas. Vysas sasatryukst un dzanās pēc suņa. Suns atnas kēneņa meitu uz vīsnīcu, atsataisa vīna kambara durovas, suns īškā un durovas cīti. Meitas ar kreitu izlīk uz tuom durovom kristu. Zoldots izzarunoj ar kēneņa meitu, vēļ reizi nūbučoj, suns pajem jū uz placim un aiznas uz pili. Īdams pa piļsātu, suns apkristoj vysas durovas.

Nuokūšā reitā meitas izstuosta, ka naktī kēneņa meitas kambarī īsaroda lels, raibs suns, pajēmja jū uz placim un aiznesja uz vīsnīcu. Šuos dzynušuos pakaļ, suns īnes's vīnā kambarī. Durovas dreiži aizzataisījušās un šuos izvylkušas uz durovom kristu. Labi, nyu kēneņine ar sovim sulaiņim brauks uz piļsātu un izmeklēs vainīgū. Sajyudz zyrgus, brauc pa piļsātu - redz: vysas durovas sakristuotas, un grīžās atpakaļ.

Kēneņine gudroj, kai varātu vainīgū nūgyut. Jei izšyun drēbes kulīti, pīber kulītē putruomu un dašyun kulīti kēneņa meitai uz muguras, atstuoj mozu caurumiņu vaļā, pa kū putruomim biert uorā.

Trešuo naktī otkon raibais suns kluot pi kēneņa meitas, izlīk jū uz placim un nas. Nasūt tricynuojās un nūsakaisīja putruomi. Reitā pa slīdei sadzan policija, atrūn zoldotu un īlīk jū cītumā. Sēd jis citumā un gaida tīsas sprīdumu, dūmoj : kai varātu nu cītuma sprukt uorā. Suoc jis meklēt škiltovu - nava: škiltovas aizmiers's vīsnīcā sovā kamibarī uz golda. Daīt paleigā juo draugs un jis suoc prasīt, lai dreižuok aizejūt uz vīsnīcu, tur uz golda asūt vacas škiltovas, un cik vīn uotri varādams, atnasūt šam. Draugs dreiži aizskrīn uz vīsnīcu, atrūn škiltovas, atnas un padūd zoldotam pa cītuma lūdziņu.

Tīsa nūsprīž zoldotu pakuort, sataisa koruotovas, sasalosa zoldoti, kas pakuors. Atbrauc arī kēneņš, kēneņine un jū meita pasavārtu, kai pakuors zoldotu. Vysi verās, zoldoti grib jū vilkt uz koruotovom.

"Pagaidīt, es pats izkuopšu pa trepem, apmesšu cylpu koklā un pasakuoršu," soka jis zoldotim.

Pats izkuop pa trepem leidz pašai augstuokajai bolkai un soka: "Vysim asūt atļauts pādējū reizi pasaprīcout, atļaut maņ ari pādējū reizi aizpeipēt?"

"Peipej vīn," soka kēneņš.

Jis izjem nu kārmana vacuos škiltovas un škiļ treis reizes, suns kluot, tys, kuram ac's kai tūrņi.

"Kū vajag darīt?" vaicoj suns.

"Izsit vysus ļauds, kuri te sasalasījuši!" pavēļ zoldots.

Brīsmīgais suns ar tūrņa acim, ka druozās publikā, suoc svaidīt vysus. Kuru ker, izsvīž gaisā, kai kreit zemē, tai i beigts. Daskrīn pi paša kēneņa, kēneņš vēļ turīs pretim, bet suns kai kēŗa, tai i izsvīda gaisā, kēneņš nūkrita zemē un sasasyta lupotuos. Policija un karaveiri klīdz, lai atstuojut dzeivus, šī juo nakuoršūt. Jis pajem škiltovas, škiļ reizi - suns nūsamīrej un pazyud.

Kēneņa meita palīk dzeiva, jis nūkuop pa trepem nu koruotovom sāstas keneņa karetē, aizbrauc uz kēneņa pili, apprecej kēneņa meitu, saitaisīja boguotas kuozas. Arī suņi, vysi treis, kūpā ar cylvākim sēdēja pi golda.