Vīns karaveirs nīdīnējis guoja uz sovom muojom. Ceļa viņš redzēja vysaidus tryukumus. Muojom tyvuojūtīs, redz kaidu naleilu ustobiņu, ap tū ustobiņu staigoj vaca vecenīte. Daguojis tys karaveirs kluot, pasveicinoj jū ar lobu reitu. Tei vecenīte teicja: "Ej, muns mīļais bērniņš, syltumā, ustobiņā. Iznes man spičku kastīti, un kū atrassi tymā kambarī, jem, cik gribi!"

Tys karaveirs, nikuo nadūmuodams, īguoja tanī kambarī, pajēmja spičku kastīti un īs uorā, bet pasaskota molā - redz ļūti daudz zalta un sudobra. Tai viņš pīlīk molu molas, cik vīn līn. Kad izguoja uorā, nu juo prosa vecinīte spičku kastīti. Bet viņš atbild: "Pasoki, kam tev vajag, tūreiz atdūšu."

Bet vecinīte nasoka, kuodēļ vajag, tik prasīt prosa, lai atdūd.

Tys karaveirs, daudz nadūmuodams, jau nūcierš jai golvu ar zūbinu. Laižas jis īt uz piļsātu dzeivuotu. Īguojis vīnā pilsātā, tyuleņ nūpierk skaistu muoju un dzeivoj. Jam beja daudz draugu, pazeistamūs un vysaidu apkolpuotuoju beja gona. Kai soka paruņa: pī pylnas bļūdas draugu daudz. Tai viņš dzeivoj ilgus godus labi un pateikami. Bet kad tei nauda beidzuos, atīt jam ļūti gryuti, draugu un pazeistamū nava vairs. Nu tūs skumju pajam viņš tū kasteiti rūkā un tur. Najauš viņam attaisuos vaļā. Te uz reiz ustobā īskrīn lels malns suns. Tys malnais suns vaicuoja: "Kuo tev vajaga?"

Karaveirs atbild: "Naudas".

Par breiži pīci suns atnas lelu kuli naudas. Tagad otkon tys karaveirs dzeivoj prīcīgs un laimīgs. Vīnā dīnā viņš īguoja pi fotografa, īraudzēja vīnu ļūti skaistu meitu. Atguojis uz muojom, dūmoj par tū, kai šam juos dabuot. Pajam jis tū spičku kastīti rūkā un atver. Te uzreizes īskrīn tis malnais suns un vaicoj : "Kuo tev vajag?"

Viņš teicja: "Tuos meitas, kuru es vakar redzēju uz fotogrāfijas."

Bet tei beja kēneņa meita. Viņa beja aizslāgta aiz trejom atslāgom un sorgi vīnmar viņu apsorguoja. Par nalelu laika malnais suns īnas tū skaistū meitu. Viņš tyulen guldynoj viņu pi sevis kluot leidz reitam. Tai viņš darīja treis reizes. Pēdīgi viņš tyka sagyuts. Tai meitai beja pīsīta kulīte pi suonim ar myltim, kur jū nesja, tur byra mylti.

Ūtrā dīnā guoja karaspāks pa tai stigai pakaļ un slīde īvedja pi viņa ustobā. Viņš uz reizes tyka sajemts un īslāgts cītumā. Tīsa viņu nūtīsuoja uz nuovi. Viņš skotuos pa cītuma lūgu un redz, ka īt pa ceļu jam pazeistams puika. Viņš dasauc jū kluot, īdūd jam treis rubļi naudas, lai viņam atnas tū spičku kasti, kura stuov uz golda. Tys puika uz vīnu ruovīņu atnas un padūd tū spičku kasti pa cītuma lūdziņu.

Ūtrā dīnā agri nu reita vad jū uz nuovi, ļaužu ļūti daudz pīguojis. Apmat viņam viervi ap koklu, bet viņš suoc prasīt, lai jam atļaun peipi aizdegt. Viņš kai raun uz tuos kastes, tyuleņ tys malnais suns daskrīn pi viņa un vaicoj: "Kuo tev vajag?"

Viņš atbild: "Palaid mani no nuoves vaļā."

Tys suns kai ker nu lelu siržu, saplēš vysus juo tiisuotuojus. Pats atīt uz muojom sprauns un vasals.