9. A. 300. 562 A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP. I, 39 (12).

Reiz dzīvoja kāds vīrs, kam bija ļoti stiprs dēls, vārdā Krišus. Viņš apkrauj ap sava tēva laukiem lielu valni, ka neviens nevar pāri tikt. Beidzot, kad nekā vairs nav ko darīt, tad Krišus iet tāpat pa mežu pastaigāties. Mežā tas ierauga milzi, kas bēdīgs pie koka stāv.

"Dievs palīdz, ciema brāl!" Krišus laipni uzrunā bēdīgo. "Paldies, paldies, mazo knēveli!" milzis 1epni saņem labdienu.

"Kas es par knēveli? Vai domā, ka mana dūša nolekstējusi? Nāc tik, lielo storak, spēkoties, tad redzēsi, kā knēvelis tevi sabolēs!"

Labi. Abi saķeras par vidu. Krišus milzi paceļ rokās un pārsviež pār koku galiem, kā tauriņu.

"Ā! esi gan stiprāks par mani," milzis nokaunējies saka. "Klausies, tev jāpalīdz man vienu darbu izdarīt."

Milzis paņem Krišu pie rokas un ved arvienu dziļāk mežā, kamēr notiek līdz kādai pilij, kurai visapkārt augsti mūri.

"Te es dzīvoju senāk ar savu brāli. Mans brālis bija par mani daudz stiprāks un padzina mani. Raugi manu brāli pārvarēt un aizdzīt, par to tevim krietni aizmaksāšu."

Krišus tūlīt ielauž lielos dzelzs vārtus un, ieiedams pagalmā, skaņi uzbļauj, lai stiprinieks nākot spēkoties.

Te atveras pils logs un milzis, pa logu galvu pabāzis, zākādams saka: "Ko tu tāds mazs ērms nāc manu pagalmu piebļaut?" Bet Krišus redz, ka šis vēl viņu apsmej, bļauj atkal:

"Ē! lielo ļekausi, nāc spēkoties; nāc ļekausi spēkoties!"

Labi, lielais ļekausis nāk ar; bet Krišus kā ņem to, tā iesit līdz ceļiem zemē un otrreiz, kā grābj, tā iedzen līdz galvai. Nu tas paņem vēl akmeni, mazuliet lielāku par tēva siena tupezi, iedzen milzi pavisam zemē un uzsēj tai vietā miežus.

Milzis, no brāļa varmācības atpestīts, iedod Krišum trīs lietas: naudas maku, ko pakratot, nauda kā pelus birst; stibiņu, kas izteic nākamās un pagājušās lietas; niedriņu, ko uz kreiso plecu uzliekot, pārvērš katru pretinieku par akmeni un, uz labo plecu, atkal par dzīvu.

Tagad Krišus atstāj milzi un nonāk kādā pilsētā, kur apmetas uz veselu mēnesi. Šinī pilsētā tas pamana, ka ķēniņš pa savu pils dārzu ikdienas pastaigādamies, ģērbjas katru dienu savādās drēbēs. Krišus domā: "Tu vien tā vari ģērbties, es varu tāpat."

Viņš tūdaļ iegādājas septiņas kārtas dažādu drēbju. Pirmā dienā staigā tīšu gar ķēniņa pils logiem. Ķēniņš redzēdams Krišum tādas pašas drēbes, kā viņam, saviebj ģīmi; bet vēl neko. Otrā dienā Krišus apvelk mazuliet vēl labākas drēbes un staigā atkal gar pils logiem. Ķēniņš nu paliek dusmīgs un nemaz neskatās uz Krišu. Trešā dienā Krišus apvelk vēl labākas drēbes. Ķēniņš paliek itin pikts un griež Krišum muguru. Ceturtajā dienā Krišus apvelk vēl labākas drēbes. Ķēniņš nu tik pikts, ka pat ne ķēniņiene nedrīkst ierunāties. Piektajā dienā Krišum vēl pārākas drēbes. Ķēniņš no dusmām jau saper savu sulaiņi. Sestajā dienā Krišum daudz pārākas drēbes par ķēniņu. Šis no dusmām ne ēst neēd. Bet septītajā dienā Krišum tādas drēbes, kādas ķēniņš vēl ne redzējis. Ķēniņš nu arī vairs nevar savaldīties, un uzbļauj Krišum: "Kas tu tāds esi, ka vari labākas drēbes valkāt, nekā man? Nāc spēkoties!"

Labi. Krišus sagrābj ķēniņu ar vienu roku un pārsviež pār dārza valni, kā pakulu vērkuli.

"Stiprāks nu esi gan par mani," ķēniņš pats apliecina, "bet vai arī bagātāks, to gribu līdz rītam redzēt."

"Redzēsim. Bet ja nu es bagātāks būtu, kas tad man no tam atleks?"

Tad no manām trijām princesēm vari ņemt sev sievu, kura tik patīk."

"Ķēniņš ieslēdz Krišu kādā lielā pils istabā un noliek sargus pie durvīm. No rīta ķēniņš grib ieiet, bet Krišus ar savu maciņu piekratījis istabu tik pilnu dukātiem, ka nevar, ne pats ārā tikt, nedz ķēniņš iekšā. Nu ķēniņš sasauc karavīrus un liek durvis izlauzt. Dukātu čupa, durvis lauzot, sāk birt, ka gandrīz pašu ķēniņu apber un nosit.

"Vai traks! tu Krišu esi gan par mani stiprāks un bagātāks. Ņem nu no manām princesēm, kura tik patīk."

Vakarā Krišus ieiet pie vecākās princeses un aprunājas par precībām. Šī aizbildinās, ka nevarot iet pie viņa, jo esot jau cits brūtgāns. Krišus izņem savu stibiņu un paskatās: kur tu Dieviņ, šī melo. Otrā vakarā ieiet pie vidējās; tas pats Dievs. Trešajā vakarā ieiet pie jaunākās; bet šī atsaka itin īsi: "Man vienpadsmit brūtgānu un divpadsmitā negribu!"

Krišus atkal paņem savu stibiņu un paskatās: kur tu, Dieviņ, melo, ka viss pakausis kūp. Krišus nu vairs nekā neprasa, bet noliekas turpat gulēt. Laiciņu gulējis tas mana pa miegam, ka viņš uz zemi slīd. Knaši Krišus ķer pēc stibiņas, lai zinātu, kamdēļ viņš slīd, bet dabū tik vēl par laimi niedriņu saķert. Stibiņa un naudas maks palikuši gultā un pats nu slīd un slīd, kamēr noslīd apakšzemē, zirgu kūtī. Kūtī stāv uz katra steliņa pa cilvēka galvai. Drīz ienāk arī zirgu puisis un pavēl Krišum zirgus sukāt. Pirmais zirgs ļaujas brangi, otrs arī vēl; bet trešais sper kā traks. Krišus ies tādu lūgties: dod ar niedriņu, ka paliek uz vietas par akmeni. Tiklīdz zirgu puisis to redz, tas iekrīt Krišum čuprā un grib diezin ko nu izdarīt. Niedriņa arī šo pārvērš par akmeni. No rīta vagare nevar zirgu puiša sagaidīt, iet raudzīt. Viņš atron Krišu un grib ar to iztiesāties. Niedriņa pārvērš šo tāpat par akmeni. Nu nāk muižas kungs raudzīt. Tas, tādas briesmas redzēdams, dodas atpakaļ pie paša kunga, velna. Velns nāk ar trijām galvām uz kūti un domā saēst Krišu miltos. Bet niedriņa pārvērš visas galvas par akmeni. Velnam tai vietā tūlīt izaug sešas galvas; bet niedriņa pārvērš visas sešas par akmeni. Velnam beidzot izaug deviņas galvas; bet niedriņa pārvērš visas deviņas par akmeni. To redzot velns sāk laist ļekas vaļā un solās nekad vairs cilvēkus nekrāpt.

Krišus tagad ieiet velna pili, sagrābjas naudu, apvelk velna labākās drēbes un taisās pa to caurumu, kur ieslīdējis, no apakšzemes ārā kāpt. Bet kā lai uzkāpj tik augstu, kur nevar ne gala saredzēt? Te Krišum ienāk labs padoms prātā. Viņš piesit pie cauruma malas ar niedriņu un kur sit, tur akmeņa pakāpslis, kur sit, tur akmeņa pakāpslis. Tā tas nu izkāpj itkā pa redelēm. Velna drēbes, ar visu naudu kāpjot un spraužoties, noplīst, ka ne skrandas nepaliek.

Te nāk kāda ubadze garām un Krišus atņem ubadzei vamžus. Šī gan solās Krišum vamžu vietā skaidas dot, kas, gabaliņu gājušam, būšot pārvērsties par dukātiem; bet Krišus paņem vamžus un skaidas. Skaidas pēc brīža pārvēršas dukātos un nu Krišum jau pa trešam lāgam atkal nauda, kā pelus.

Tā tas nu iet vairāk dienu uz ķēniņa pils pusi, bet nevar un nevar saiet. Te par laimi Krišus ceļmalā paceļ šķiltavas, kuras šķiļot katrreiz divi sulaiņi klāt un prasa: "Kungs, ko vēlaties?"

Pirmo reizi Krišus nezin, ko sulaiņiem atbildēt; tas nosviež šķiltavas zemē. Otrreiz tas apdomājas, paceļ šķiltavas iešķiļ un saka uz sulaiņiem: "Es vēlos labus ēdienus, dzērienus un krietnas drēbes!"

Acumirklī viss klāt un tūdaļ sulaiņi nozūd. Krišus nu labi paēd, apģērbjas un tad tik sukā iet, kamēr sasniedz mazu mežsarga būdiņu. Būdiņā patlaban mežsargs nomiris un sieva tik nabadzīga, ka nav ko vīru paglabāt. Krišus liek tūlīt saaicināt visus mežsarga radus un tad uzšķildams pavēl sulaiņiem uz bērēm labākos ēdienus un dzērienus atnest. Tās bija tik bēres: tie visi vēl savā mūžā nebija tādas bēres dzēruši.

Pēc bērēm Krišus pašķiļ atkal, pavēlēdams labu pātagu atnest un vecāko ķēniņa meitu.

Acumirklī viss klāt. Vecāka ķēniņa meita, Krišu ar pātagu ieraudzīdama, gan sabīstas, bet tomēr melo, kā melojusi, lai arī nosit. Kad beidzot ne pagalam taisnība nav izdabūjama, tad Krišus atmet ar roku un pavēl princesi aiznest, kur atnesta.

Princese mājās izstāsta savu piedzīvojumu ķēniņam un ķēniņš tūdaļ noprot, ka nākošā naktī sūtīs laikam vidējai pakaļ. Viņš iedod vidējai princesei zirņu kuli, lai nesot varētu ceļu nobirdināt un otrā dienā Krišus mājokli atrast. Bet nesēji-sulaiņi, pamanīdami princeses nodomu, nenes vis princesi tūdaļ taisni projām, bet attālumā riņķo ap pašu ķēniņa pili, kamēr visi zirņi izbērti.

Krišus arī no šīs nekā neizdabū melo, kā melojusi. Otrā rītā ķēniņš ar visu karaspēku meklē zirņu ceļu; bet meklē un meklē - neko neatrod. Trešā dienā ķēniņš jaunākajai princesei iedod puspoda krīta un piesaka, lai nakti nesot uzvelk zīmi, kur vien pietiek. Tā arī notiek. Princese uzvelk pat uz Krišus mājokļa palodas zīmi. Krišus nu paņem savu pātagu un prasa: "Nu, meitiņ, vai teiksi taisnību? Cik brūtgānu tev īsti bijuši un kāpēc pie manis nenāci?"

"Neviena. Tu esi pirmais. Es tik nedrīkstu pie tevis iet, jo tēvs man slepen aizliedzis."

"Labi. Ej tagad atpakaļ, gan jau tiksim ar tēvu galā!" Krišus atbild un tad liek princesi sulaiņiem prātīgi aiznest, kā atnesuši. Sulaiņi gan aiziedami pateic, lai nodzēšot uz palodas princeses zīmi, bet šis savos priekos aizmirst visu ko.

No rīta Krišus guļ tik saldi, kā ilgi nav gulējis; bet ķēniņš neguļ vis. Tas agri, agri klāt pa apzīmēto ceļu, sasien dzelzs virvēm aizmigušo Krišu un ved pie soda staba.

Bija nospriests Krišu skudrām likt apēst. Atveda jau vienu vezumu skudru un otrs patlaban arī klāt. Skudras sāk Krišu jau kodaļāt. Krišus atminas savas šķiltavas, kas par laimi bikšu kabatā. Viņš tūdaļ lūdz ķēniņam beidzamo žēlastību: palaist vienu roku vaļā degunu nošņaukt. Labi. Krišus izlikdamies šņauc degunu, pie kam izvelk no kabatas šķiltavas un šķiļ. Te sulaiņi tūdaļ klāt: "Ko vēlaties, kungs?"

"Vēlos savas niedrītes, ko degunu izbakstīt."

Ķēniņš un karavīri domā, ka tie joki. Bet līdz ko niedrīte klāt, te Krišus uzliek niedrīti uz kreiso plecu un šie acumirkli visi par akmeņiem. Krišus nu pašķiļ atkal un pavēl sulaiņiem viņu no staba atrais īt. Stabu viņš iedzen ar plaukstu zemē un tad, uzlikdams niedriņu uz labo plecu, atdzīvina atkal visus akmiņus un noprasa ķēniņam itin īsi: "Vai dosi ar 1abu man savu jaunāko princesi, jeb ne? Miegā man spēka nav un sasietām rokām, kājām arī nekā nespēju, bet tagad jūs čuiņi visi esat manā varā."

"Došu, došu," ķēniņš atbild. Nu bija kāzas.

Vēlāk Krišus palika ķēniņam tik mīļš kā diezin kas. Vecākās māsas turpretim daudzreiz nožēloja, ka melojušas un pie Kriša negājušas.