Viens zaldāts nācis no dienesta. Viņš bijis divdesmitpieci gadi nokalpojis un nu bijis brīvs. Zaldāts bijis traki priecīgs un ziņģēdams gājis pa ceļu. Zaldāts iegājis lielā mežā un tur redzējis, ka veca vecene raušas pa kārti augstā klintī. Zaldāts piegājis klāt un teicis: "Labdien, vecā māt', ko tu nu mokies?"

"Labdien, labdien, dēlī', tā jau nu vecam un stāvam jāmokās," atbildējusi vecene un 1aidusies pa kārti lejā.

Nu zaldāts sācis ar veceni runāties, un šī tam ņēmusies stāstīt: "Tu gan, dēlī', varēji uzrausties manā vietā tai klintī, tev jau tie kauli ir vieglāki. Uz klints ir ala. Tu nu nolaidies alā un tur būs četri kambari. Pirmā kambarī būs liela lāde pilna ar kapara naudu, un uz tās sēdēs liels suns. Otrā kambarī būs atkal liela lāde, pilna ar sudraba naudu, un uz tās vāka tupēs tāds suns, kuram būs tik lielas acis, kā vērpjamā ratiņa rats. Trešā kambarī būs atkal liela lāde un uz tās vāka tupēs tik liels suns, kuram acis ir tik lielas, kā vāģu rati. Ceturtā kambarī būs liels garš skapis un aiz tā zemē būs mazas šķiltavas. Tās šķiltavas tu man atnes! Es, redzi, pīpēju un man vienādi vajaga uguns. Naudu tu vari ņemt, cik vien tev patīk. Te, lūk, ir mans priekšauts, to tu noklāj zemē un uz tā uzcel suni. Tad tev neviens nekā nevarēs padarīt, kad tev mans priekšauts būs."

Nu vecene noraisījusi priekšautu un iedevusi zaldātam. Zaldāts uzrausies pa kārti pašā klints galā. Tur patiesi bijusi dziļa ala, zaldāts laidies tur iekšā un nolaidies apakšzemes pagrabā. Zaldāts iegājis pirmā kambarī, kur bijusi liela lāde, un uz tās vāka tupējis suns. Zaldāts noklājis priekšautu zemē, uzcēlis uz tā suni un pavēris lādes vāku. Lāde bijusi pilna ar kapara naudu. Zaldāts tik bēris naudu ķešās. Tad tas nolaidis lādes vāku, uzcēlis uz vāka suni un gājis otrā kambarī. Tur atkal bijusi liela lāde un uz tās vāka tupējis liels suns un tam bijušas tik lielas acis kā vērpjamā ratiņa rati. Zaldāts noklājis priekšautu zemē, uzcēlis uz tā suni un pavēris lādes vāku. Lāde bijusi pilna ar sidraba naudu. Zaldāts bēris naudu ķešās un atkal aizvēris lādes vāku. Nu viņš uzcēlis suni atpakaļ uz lādes vāka un gājis trešā kambarī. Tur atkal bijusi liela lāde un uz tās vāka tupējis liels liels suns, un tam bijušas tik lielas acis, kā vāģu rati. Zaldāts noklājis priekšautu zemē, uzcēlis uz tā lielo suni un tad cēlis lādes vāku augšā. Lāde bijusi pilna ar zelta naudu. Nu zaldāts bēris naudu, kur vien maz varēdams. Kad visas maliņas bijušas pilnas ar naudu, tad zaldāts aiztaisījis lādes vāku cieti, uzcēlis suni atpakaļ un skrējis ārā. Viņš no lieliem priekiem aizmirsis šķiltavas paņemt. Zaldāts rausies pa alu augšā. Bet augšā to gaidījusi vecene un prasījusi, lai dodot šķiltavas. Nu tik zaldāts iedomājies, ka viņš aizmirsis šķiltavas. Viņš nu sacījis: "Vai, vecā māt', es pavisam aizmirsu šķiltavas. Nu jālaižas otrreiz alā iekšā un jāiet pēc šķiltavām."

Zaldāts laidies atkal alā iekšā, iegājis ceturtā kambarī un aiz skapja atradis mazas šķiltavas. Tās viņš iebāzis ķešā un gājis ārā. Bet nu suņi ar bijuši tik laimīgi, tik laimīgi, skatījušies uz zaldātu un astes vien luncinājuši.

"Hm!" nodomājis zaldāts, "Vecene ir ragana. Kādeļ gan viņai vajaga nieka šķiltavas, ka te ir tīras naudas tik, cik uziet? Šķiltavām vajaga būt apburtām. Tās man pašam jāpatura!"

Zaldāts nu nospriedis šķiltavas vecenei nedot un to pašu nokaut. Viņš rausies pa alu augšā, un pie cauruma to sagaidījusi vecene.

"Nu, vai tev šķiltavas ir rokā?" prasījusi vecene.

"Jā, dabūju gan rokā!" - atbildējis zaldāts, izrausies no alas, izrāvis zobenu un nocirtis vecenei galvu.

Nu zaldāts nokauto veceni iekasis sūnās, pa kārti nolaidies no klints un gājis tālāk savu ceļu.

Pirmā pilsētā zaldāts apmeties uz dzīvi. Viņš nu bijis traki bagāts un licis sev uzcelt lepnu pili. Nu zaldāts dzīvojis lepnā pilī un draugu tam netrūcis. Reiz pie viņa atnākuši trīs amatnieki un sacījuši tā: "Mēs tev iztaisīsim trīs brīnuma lietas."

"Nu kādas tad?" prasījis zaldāts.

"Es tev izšūšu tādus svārkus, kurus tu uzvilksi un paliksi neredzams," sacījis pirmais amatnieks, skrodelis.

"Es tev iztaisīšu tādu mazu vanniņu, kuru tu varēsi uz delnas nēsāt, bet kad liesi viņā ūdeni, tad viņa pletīsies tik lielāka un lielāka un divpadsmit vīri viņā mazgāsies," sacījis otrs amatnieks, kas bijis traucenieks.

"Bet es tev iztaisīšu tādu zirgu, kas pa gaisu skrien," sacījis trešais amatnieks.

Zaldāts bijis ar mieru. Visi trīs amatnieki norunājuši tā: "Visām trim lietām vajaga būt gatavām pēc trīs dienām. Kurš nu savu lietu nevarēs atnest zaldātam trešā dienā priekš saules noiešanas, tad tam būs nāve."

Trešā dienā pirmais atnācis skrodelis un atnesis svārkus. Zaldāts uzvilcis jaunos svārkus un nu to neviens vairs nevarējis redzēt, kad tas staigājis jaunos svārkos. Otrs atnācis traucenieks un tas atnesis mazo vanniņu. Vanniņa bijusi tik maza, kā krietna viņa delna. Bet tiklīdz vanniņā sākuši liet ūdeni, viņa pletusies lielāka un lielāka, kamēr izpletusies tik liela, ka divpadsmit cilvēki varējuši viņā mazgāties. Saule jau gājusi nost, bet trešā amatnieka vēl ne jutin. Nu beidzot arī tas skrējis aizelsies un stiepis lielu maisu. Viņš nu krāmējis no maisa ārā dažādus daiktus un gabalus, licis tos kopā un skrūvējis. Kad zirgs bijis salikts, tad zaldāts uzsēdies zirgam mugurā un skrūvējis skrūvējis, kamēr zirgs sācis celties augstāk un augstāk. Nu jau zaldāts pacēlies tik augstu, ka jau varējis redzēt aiz jūras lepnu pili ar zelta torņiem.

Nu zaldāts sācis ar saviem draugiem lepni uzdzīvot. Drīz vien zaldātam sācis aptrūkt naudas. Draugi aizgājuši un zaldāts palicis viens.

Nu zaldāts kāpis savam koka zirgam mugurā un 1aidies pār jūru uz lepno ķēniņa pili ar zelta torņiem. Tur nu viņš redzējis, ka pils divpadsmitā stāvā, torņa istabā sēd varen smuka princese. Zaldāts paklanījies pret princesi un laidies atkal atpakaļ. Otrā dienā zaldāts atkal laidies gar pili, kur torņa istabā sēdējusi skaistā princese. Nu vairs zaldāts nelaidies atpakaļ uz savu veco pusi, bet apmeties pie zvejnieka jūrmalā. Savu koka zirgu zaldāts izjaucis un visus daiktus sabāzis maisā. Zvejnieks prasījis, kas šim tai maisā esot. Zaldāts atbildējis, ka tur esot kurpnieka lietas. Bet kādeļ tad šis nestrādājot kurpnieka darbu, prasījis zvejnieks. Nu zaldāts sacījis, ka šis pašreiz esot slims un nevarot strādāt.

Zaldāts dzīvojis pie zvejnieka un visu izdibinājis par ķēniņu un skaisto princesi. Ar skaisto princesi, lūk bijis tā: Viņai pareģe pareģojusi kauna dzīvi. Ķēniņš par to traki noskumis un licis princesi ieslēgt torņa istabā un neviena vīrieša tai nelaist tuvumā. Pats ķēniņš nesis princesei ēdienu un vecā aukle to apkopusi. Tā princese dzīvojusi sava torņa istabā un tā bijusi astoņpadsmit gadu veca un tik skaista, ka grūti tādu sameklēt.

Kad zaldāts trešo reizi uz sava zirga laidies gar torņa istabas logu, tad princese tam metusi ar roku un zaldāts ar visu zirgu ielaidies torņa istabā.

Nu zaldāts katru vakaru laidies uz torņa istabu un palicis pie princeses visu nakti. No rītiem tas atkal aizlaidies uz jūrmalu. Bet nu zaldātam vairs nebijis nemaz naudas. Viņš vienu dienu bēdīgs staigājis gar jūrmalu. Nejauši tam iekritušas prātā šķiltavas, kuras tās iznesis no apakšzemes pagraba. Zaldāts izvilcis šķiltavas un šķīlis. Kad zaldāts trešo reiz šķīlis, tad visi trīs apakšzemes pagraba suņi bijuši klāt un prasījuši: "Ko kungs vēlas?"

Nu zaldāts brīnējies ne mazos brīnumus un prasījis suņiem, ko viņi var izdarīt un no kurienes tie ir. Suņi stāstījuši, ka tie esot no apakšzemes pagraba un varot nest un piegādāt savam kungam visu, ko vien viņš pavēlēšot. Nu zaldāts teicis, vai suņi tam nevarot atnest naudas. Jā, suņi varējuši naudu atnest un tūliņ arī aizskrējuši.

Drīz vien suņi bijuši atkal atpakaļ un stiepuši naudu. Mazākais suns nesis kapara naudu, vidējais sidraba un lielais zelta naudu. Tad vēl suņi teikuši, ka ceturtā kambarī, lielajā skapī esot daudz pērļu un dārgakmeņu. Tos arī viņi varot atnest zaldātam. Nē, pērļu un dārgakmeņu pašlaik zaldātam nevajadzējis. Nu zaldāts aizmaksājis zvejniekam par rūmi un ēdienu. Viņš bijis traki laimīgs un tūliņ aizlaidies pie princeses. Nu zaldāts palicis pie princeses cauras dienas un naktis. Viņš tur nodzīvojis trīs mēneši.

Bet nu princesei vajadzējis daudz vairāk ēdiena un vecā aukle nesusi to, jo arī zaldātam bijis no tā paša jāpārtiek. Princese palikusi resnāka un resnāka. Viņa bijusi mātes cerības. Kad ķēniņš to dabūjis zināt, tad viņš sūtījis veco aukli pēc vecmātes, lai tā izmeklē, vai princese nav uz grūtām kājām. Nu princese paslēpusi zaldātu pagultē. Atnākusi vecmāte un izlūkojusi princesi - kā tad, tā bijusi uz grūtām kājām. Nu ķēniņš sācis prašņāt, kā tas gadījies, un princese beidzot arī izstāstījusi, kā viss bijis un ka svešs princis pa gaisu pie viņas ielaidies.

Ķēniņš nu sācis meklēt pa visu valsti tādu cilvēku, kas mākot pa gaisu skriet. Nekur viņš tāda nevarējis atrast. Tad nu ķēniņš izdomājis viltu un uzstādījis istabas logā tādu slazdu, kas gan no āra laiž iekšā, bet no iekšas ārā nelaiž.

Tikko ķēniņš bijis slazdu ielicis logā, kā arī zaldāts ielaidies iekšā. Viņš palicis pie princeses visu nakti un no rīta gribējis atkal prom laisties, bet nu slazds bijis priekšā. Par laimi zirgs bijis stiprs, izrāvis visu slazdu no loga un aiznesis pa gaisu. Bet kā par nelaimi slazda āķis palicis pie loga un tas zaldātam ārā skrienot, izrāvis no kājas ikra lielu gabalu gaļas un ar visu bikšu staru palicis karājoties. Nācis ķēniņš un atradis bikšu staru un gaļas gabalu. Nu viņš sācis meklēt vainīgo. Viņš izgājis visas pilis un augstmaņu mājas, bet vainīga neatradis. Tad ķēniņš sācis iet no mājas uz māju. Beidzot ķēniņš ienācis arī zvejnieka mājā, un tur uzgājis vainīgo. Zaldāta saplēstās bikses karājušās uz vadža un ikrs ar bijis izrauts. Nu ķēniņš pārskaities, licis zaldātu ņemt ciet. Zaldāts paņēmis līdz savu zirgu, kas bijis izjaukts un maisā sabāzts. Ķēniņš prasījis, kas viņam tai maisā esot? Zaldāts atbildējis, ka tur esot kurpnieka liestes. Nu, tās varot ņemt līdz. Zaldātu iesvieduši cietumā un ķēniņš tam nospriedis nāves sodu.

Pa priekšu veduši uz karātavām zaldātu, pieveduši un likuši uzgaidīt. Tad braukusi kariete un viņā veduši princesi, kurai arī bijusi nospriesta nāve. Abus gribējuši reizē pakārt. Nu zaldāts kliedzis uz ķēniņu: "Laid man uzpīpēt!"

"Nu, pīpē pīpē ar vēl pēdīgo reizi," - atbildējis smiedamies ķēniņš.

Zaldāts izvilcis no ķešas šķiltavas un šķīlis trīs reiz. Tūliņ visi trīs suņi bijuši klāt un prasījuši: "Ko kungs vēlas?"

"Izpuriniet labi krietni pašu ķēniņu un viņa sulaiņus!"

Suņi nu arī tūliņ sagrābuši pašu ķēniņu un sulaiņus un purinājuši tos bez žēlastības. Zaldāts salicis savu koka zirgu, uzsēdies pats un uzsēdinājis princesi un aizlaidies.

Zaldāts aizlaidies uz savu veco vietu. Tur nu viņš apmeties un licis suņiem atnest no apakšzemes pagraba visu naudu, pērles un dārgakmeņus. Nu viņš bijis bez gala bagāts. Beidzot zaldāts nopircis no ķēniņa visu zemi un pili. Nu viņš dzīvojot laimīgi ar savu princesi, ja vien no liela vecuma jau neesot nomiris.