Vecos laikos zaldāti dienēja divdesmitpieci gadi. Tā nu arī viens zaldāts bija nodienējis savus gadus un nāca mājā. Vasaras laikā bija ļoti karsts, putināja smiltis un zaldāts bija noguris. Viņš apsēdās ceļa malā, un pretim viņam nāca viena sieviņa, kas teica: "Vai, zaldātiņ, tu esi piekusis un naudas tev gan arī nav."

"Nu tikai vecas raganas vēl trūka," zaldāts atteica. Sieviņa runāja tālāk : "Es tev varu palīdzēt. Es tev došu savu galvas lakatu un mazas šķiltavas. Tur mežā būs nokaltis koks, iekāp pa koku iekšā un tur būs trīs naudas kaudzes. Tur virsu tupēs lieli suņi, acis tiem būs kā šķīvji, bet nenobīsties! Paklāj tur zemē lakatu, uzšķil vienu reizi ar šķiltaviņām un tad suns noies tupēt uz lakata."

Labi! kā runāts, tā darīts. Vecenīte paliek ārpus koka, zaldāts iekāpa kokā. Viņš paklāja lakatu, pašķīla vienu reizi ar šķiltavām un suns uztupās uz lakata. Zaldāts piebāza pilnas kabatas ar visādu naudu, pašķīla trīs reizes un bija atkal ārā. Vecenīte tūliņ prasīja: "Nu, zaldātiņ, tu vari atdot man galvas lakatu un šķiltavas."

Bet zaldāts izrāva zobenu, nocirta vecenei kaklu un paturēja lakatu un šķiltavas. Tad viņš aizgāja laimīgs ar naudu uz pilsētu. Zaldāts aizgāja uz vienu krogu un sāka uzdzīvot, kā dara ļaudis, kam daudz naudas. Licis sulainim atnest sev arī jaunas drēbes.

Pilī dzīvoja ķēniņš ar savu meitu. Kad tā bija dzimusi, tad bija gājuši pie zīlnieces, un tā bija teikusi, ka viņa apprecēsies ar nabaga zaldātu. To zinādams, ķēniņš nelaidis savas meitas gandrīz nekur laukā, kur bijuši dažādi ļaudis. Reiz ķēniņa meitai tomēr gadījies satikties ar šo zaldātu, un viņa to tūliņ iemīlējusi. Ķēniņš, dabūjis to zināt, teicis, lai liekot zaldātu cietumā un sadedzinot. Ieliek viņu cietumā un pēc neilga laika viņu veda uz sārtu. Līdzi brauca arī ķēniņa meita cietā karietē raudādama. Uzlika zaldātu uz sārta un mācītājs teica zaldātam, ja šim kas sakāms, lai vēl saka priekš nāves.

"Labi!" zaldāts teica, "es vēl gribu uztaisīt pīpi."

Viņš izņēma no kabatas šķiltavu un pašķīla trīs reizes. Tūliņ trīs suņi bija klāt. Suņi prasīja, ko gribot, lai dara. Zaldāts teica: šo reizi lai viņu izglābjot no nāves. Tad suņi sākuši sviest kungus vienu pēc otra uz sārta. Zaldāts apprecējis ķēniņa meitu, un dzīvo laimīgi vēl šo baltu dienu, ja nav miruši.