Reiz viens puika gribējis palikt gudrs. Viņš gājis pa biezu mežu un piegājis pie viena resna ozola, tur sēdējusi viena vecenīte un prasījusi, kur viņš iešot. Puika atbildējis, ka iešot meklēt pasaules gudrības. Tad vecenīte viņam teikusi: "Ielien pa šo ozola caurumu, tur alā būs pils un pirmā pils kambarī būs sudraba naudas lāde, uz kuras virsū tupēs runcis. Tu nu uzklāj runcim šo drāniņu virsū. Tālāk ejot, būs zelta naudas lāde, tur tupēs virsū tīģeris. Trešā kambarī būs dimanta naudas lāde, tur virsū sēdēs milzis. Tad tīģerim tu uzmauc šos zelta apaušus un ar šīm trīszaru dakšām tev būs milzim jāpaceļ acu vāki."
Nu puika arī līdis ozola caurumā iekšā. Izlīdis pa stumbri - radusies ala, nu līdis alā - radušās trepes, iekāpis pa trepēm iekšā, tur bijusi ļoti skaista pils. Puika iegājis pirmā kambarī, atradis pirmo naudas lādi un arī runcis tur tupējis virsū. Puika uzsedzis runcim drāniņu virsū, tas tūliņ nogājis zemē un puika atradis tur lādi ar sudraba naudu. Nu puika paņēmis drāniņu, gājis otrā kambarī, tur atradis zelta naudas lādi, bet uz tās lādes tupējis tīģeris. Puika tūliņ uzmaucis tīģerim apaušus, tas nogājis no lādes, puika paskatījies lādē un ieraudzījis tur zelta naudu. Tagad puika gājis tālāk trešā kambarī, tur uz lādes sēdējis liels milzis. Puikam gan palicis bail, bet viņš atcerējies savas trīszaru dakšas, pacēlis milzim acu vākus un milzis nu varējis redzēt noiet no lādes zemē. Kad milzis nogājis no lādes, tad puika atradis lādē dimanta naudu.
Nu puika gājis laukā pie vecenes prasīt, ko nu darīt un kā naudu izvākt laukā, bet iedams caur kambari, redzējis, ka tīģeris un runcis atkal uzgājuši uz savām lādēm. Vecene iedevusi puikam stabulīti un teikusi: "Pūt šo stabulīti, tad visi tevi klausīs un visi sāks dancot."
Nu puika gājis atkal iekšā un teicis milzim, lai tas šim iznesot runci ar visu lādi laukā. Milzis gan negribējis nest, bet puika pacēlis viņam acu vākus un rādījis stabulīti: ja nenesīšot, tad pūtīšot stabulīti un viņam būšot jadancā. Milzis vēl neklausa, bet puika sāka pūst stabulīti un milzim jadancā. Milzis lūdzās, lai vairs nepūšot, tad nesīšot naudu. Mazu brītiņu papūtis, puika arī apstājās. Nu milzis pajēma lādi uz plecu un iznesa ar visu runci laukā. Puika lika runcim sargāt lādi, un pats iegāja līdz ar milži pilī pēc otras lādes. Milzis otru lādi arī negrib nest, bet puika papūtis atkal stabulīti, tad milzis paķēris otru lādi un iznesis to arī laukā. Tagad puika ar milži iet pie trešās lādes, bet milzis šo lādi ne par ko negrib nest laukā. Puika jem no kabatas atkal stabulīti ārā un pūš, bet milzis tikai dancā un lūdzas lai nepūšot. Puika arī apstājas un milzis ķeras pie lādes, bet teic, ka esot dikti grūta, nevarot pacelt. Puika jau atkal jēmis stabulīti laukā, bet tad milzis paķēris lādi un gluži viegli iznesis laukā, kur stāvējuši runcis ar tīģeri. Nu puika prasījis, kur šīs lādes varēšot aiznest, bet milzis teicis: "Es gan parādīšu."
Tad milzis, tīģeris un runcis sagājuši kopā un tūlīt gribējuši puiku saēst, bet puika to pamanījis, izrāvis stabulīti un sācis pūst. Tie nu dancājuši, dancājuši, kamēr visi apguruši un lūgušies lai vairs nepūšot, ka nu vilkšot lādes. Novilkuši lādes kādā pilī un ienesuši tās tur iekšā. Tur bijis daudz milžu, kas likuši puikam cūkas ganīt, un šis arī solījies ganīt.
Vienu reiz milži nākuši skatīties, vai puika labi cūkas ganot, bet puika tik sācis pūst savu stabulīti un nu visi milži dancājuši pilnā spēkā. Šie nu lūguši puiku, lai vairs nepūšot, bet puika tikai pūtis tālāk, kamēr milži apsolījuši atdot viņam visu pili. Milži arī atdevuši un nu puikam vairs nebijis jāgana cūkas, bet palicis pa visu milžu valdnieku. Kad puika vairs stabulīti nepūtis, tad tā pierūsējusi, milži, to dabūjuši zināt un nu likuši puikam zaķus ganīt. Puikam bijis jāpadodas, bet šis sācis provēt, vai nevar rūsi kaut kā nodabūt, un tā stabulīte tikusi atkal vaļā. Nu viņš palicis dikti priecīgs un tikai pūtis.
Te sanākuši ļaudis skatīties zaķu ganu un puika tikai pūtis un visi ļaudis dancājuši. Ļaudis par to paziņojuši arī savas zemes ķēniņam, kas viņam negribējis ticēt.
Ķēniņš pats arī atbraucis pie puikas, puika sācis pūst un ķēniņš dancājis. Ķēniņš lūdzies, lai nepūšot, viņš došot tam naudu ar visu savu maku. Bet puika teicis, lai ķēniņš dodot savu meitu viņam par sievu, tad nepūtīšot. Ķēniņš nu apsolījis puisim dot pusi savas zemes, bet puika pastāvējis, lai tik dodot savu meitu. Kad ķēniņš bijis pavisam noguris, tad viņš apsolījis arī. Puika palaidis zaķus, gājis ķēniņam līdz uz pili un apprecējušies ar ķēniņa meitu.