Kara Pēteris un vē vienc zaldāc, abi nākuši no dienesta uz māju un bēdāj'šies, ko nu iesākšot, ķešas esot pavisam tukšas, un ne kapeikas ar abim nebīš pie dvēseles. Gāši vienu dienu, gāši otru dienu un trešo dienu izšķīrušies, katrs aizgāš uz savu pusi.

Kara Pēteris gāš gāš un iegāš lielā mežā, kur šim nākusi pretī veca vecene un prasīsi, kāpē šis tik bēdīgs esot. Nu Kara Pēteris šai pretī: "Ko tā nu piepriecāšos, ka ne graša nav pie dvēseles?"

Nu vecene tūlītās, pagaču, lei šis kāpot vītolā, pa vītola caurumu lei nolaižoties pagrabā, tur naudas būšot vesala lauza, lei šis tik ņemot, cik uziet, un lei šai atnezot šķiltavīnas. Kara Pēteris bīš ar mieru. Nu vecene šo izmācīsi, kā lei darot ar suņim, kas uz naudas lādēm tupēšot, iedevusi Kara Pēteram virvi un zilu šķorteli un parādīsi to vītolu.

Kara Pēteris uzrāpies vītolā, piesēš virvei vienu galu pie zara un tā pa virvi laidies vītola caurumā iekšā. Kara Pēteris laidies laidies, kamē ticis pagrabā iekšā un tā nu gāš pa dzelss durvim iekšā un apskatījies, kas ta te īsti ir. Pirmā pagrabā bīsi liela naudas lāde un uz tās vāka tupēš tāds sunc, kam bīšas tik lielas acis, kā telēķi. Kara Pēteris nu gāš klā un darīš tā, kā

vecene mācīsi. Papriekšu Kara Pēteris noklāš šķorteli zemē, ta uzcēlis uz šķorteles suni un cēlis lādes vāku augšā. Lāde bīsi pilla ar kapara naudu. Kara Pēteris nu grābis naudu un bēris tik ķešās. Ka ķešas bīšas pillas, ta Kara Pēteris uzcēlis suni apakaļ uz lādes vāka un gāš pie otrām dzelss durim.

Otrā pagrabā bīsi akal liela naudas lāde un uz lādes vāka tupēš tāds sunc, kam bīšas tik lielas acis kā dzirnavu akmini. Kara Pēteris noklāš šķorteli zemē, uzcēlis suni uz šķorteles un cēlis lādes vāku augšā. Lāde bīsi pilla ar sidraba naudu. Nu Kana Pēteris grābis naudu un bēris, kur vie maz mācēdams. Ka nu bīš piebēris visas malīnas, ta uzcēlis suni apakaļ uz vāka un gāš pie trešām dzelss durim.

Trešā pagrabā bīsi akal liela naudas lāde un uz lādes tupēš tāds sunc, kam bīšas tik lielas acis, kā baznīcas torņi. Kara Pēteris noklāš šķorteli zemē, uzcēlis uz šķorteles suni un cēlis lādes vāku augšā. Lāde bīsi pilla ar zelta naudu un pašā virsū bīšas šķiltavīnas. Kara Pēteris iebāzis šķiltavīnas azautē un nu grābis zelta naudu un bēris, kur vie mācēdams. Ka nu visas malīnas bīšas piebērtas, ta bēris labu daļu vē uz kula. Nu Kara Pēteris uzcēlis suni akal apakaļ uz lādes vāka, sagrābis naudu no kula un sabēris šķortelē. Ta Kara Pēteris gāš no pagraba laukā, pa virvi uzrāpies vītolā un kāpis zemē. Kara Pēteris vē nebīš ne lāga zemē, ka jau vecene klā un kliedz, lei atdodot šķorteli un šķiltavas. Nu Kara Pēteris noskaities, jo viņč jau tāds paātrs bīš uz sausas zemes, un ar zobinu vecenei galvu nast (nost)!

Kara Pēteris aizgāš uz pilsētu un dzīvāš pēc lielkunga, jo nu šim naudas bīš papillam. Tā bīsi ķēnīna pilsēta, kur Kara Pēteris tagadīnās dzīvāš. Ķēnīnam bīsi viena pati meita, varēn smuka, bet šai viena ragana pareģosi, ka šai būšot jāpieietot pie viena prasta zaldāta par sievu un ķēnīc nu par to varēn noerrojies, nelaidis šās nekur laukā un turēš šo kapara pilī iemūrētu un zem stingrām vaktim. Karia Pēteram ķēnīna meita varēn patikusies; bet šis nekā neticis viņai klā.

Kara Pēteris dzīvāš varēn lepni un drīz vie šim visa nauda bīsi pagalam. Vienu vakaru Kara Pēteris nācis mājā un šim vairāk nekā nebīš vais pāri, kā tik šķiltavīnas. Kara Pēteris iegāš istabā un grābstījies pēc ugunc. Pēdīgi Kara Pēteris iedomājies, ka šim tak esot šķiltavīnas ķešā. Pagaču, uzšķilšot, kā tiekot pie gaismas. Kara Pēteris izvilcis šķiltavīnas un šķīlis vienreiz. Tūlītās bīš klā tas sunc, kam bīš tādas acis, kā telēķi, un sunc tūlītās prasīš Kara Pēteram: "Ķēnī, ko vēlies?"

Kara Pēteris šķīlis otrreiz un tūlītās bīš tas sunc klā, kam bīšas tādas acis, kā dzirnavu akmini un tas sunc akal prasīš Kara Pēteram: "Ķēnī, ko vēlies?"

Kara Pēteris šķīlis trešo reizi un tūlītās bīš klā tas sunc, kam bīšas tādas acis, kā baznīcas torņi, un tas sunc akal prasīš Kara Pēteram: "Ķēnī, ko vēlies?"

Kara Pēteris nu vēlēš suņim, lei nesot naudas lādes šur. Šuņi arī atnesuši naudas lādes. Nu Kara Pēteram akal bīš naudas papillam un viņč dzīvāš lielkunga dzīvi. Bet nu reiz Kara Pēteris sācis domāt, kā dabūtu ķēnīna meitu rokā, jo šim ķēnīna meita varēn patikusies. Pēdīgi nu Kara Pēteris izdomāš ar'. Viņč šķīlis vienreiz un tūlītās mazākais sunc bīš klā un akal prasīš Kara Pēteram, ko ķēnīc vēloties. Kara Pēteris sacīš suņam, lei atnesot ķēnīna meitu uz šā māju. Sunc aizskrēš un atnesis arī ķēnīna meitu. Rītā Kara Pēteris akal licis suņam, lei aiznesot ķēnīna meitu apakaļ uz savu pili. No rīta ķēnīna meita pamodusies un stāstīsi ķēnīnam, kādu šī sapni pagāšā naktī redzēsi. Šo esot vienc sunc aiznesis pie viena zaldāta un rītīnā akal tas pats sunc šo atnesis apakaļ. Ķēnīc klausījies, ko klausījies, bet meitai gan nekā nesacīš, tik licis auklei, lei nākošā naktī uspasējot viņa meitu. Nu aukle uzpasēsi ķēnīna meitu, ka šī aizgāsi gulēt. Kā ta, naktī akal atskrēš sunc, paķēris ķēnīna meitu un ar visu prom. Gan nu aukle skrēsi pakaļā, bet nekā, sunc aizskrēš kā plēsts ar visu ķēnīna meitu. Bet aukle tomē pamanīsi, pa kurām durim un kurā mājā sunc ar ķēnīna meitu ieskrien un šī nu klusītēm piegāsi pie tām durim un uzvilkusi krustu. Rītā akal Kara Pēteris licis suņam, lei aiznesot ķēnīna meitu apakaļ, bet kā nu gāš pats pa durim laukā, tā pamanīš, ka uz durim ir uzvilkts krusts. Pagaču, nodomāš Kara Pēteris pats pie sevis, ka tā vis nevar būt laba zīme! Laikam būšot kāds noskatījies, kur sunc ar ķēnīna meitu paliekot. Nu Kara Pēteris gāš no vienām durim uz otrām un vilcis tik krustus, kamē visai ielai novilcis krustus.

Rītā nu nācis ķēnīc skatīties, kur tas krusts ir uzvilkts, ko aukle šim stāstīsi. Nu ķēnīc skatījies un brīnījies: uz visām durim savilkti krusti. Sazin nu, kas te ir, kas nav. Tā nu ar ķēnīc nedabūš zināt, pa kurām durim sunc ienesis ķēnīna meitu. Bet nu ķēnīc izgūdrēš viltību. Viņč sabēris putraimus pacaurā kulītē un to kulīti ar visim putraimim piešuvis ķēnīna meitai aiz muguras.

Trešā naktī akal Kara Pēteris licis suņam, lei atnesot ķēnīna meitu. Sunc atnesis ķēnīna meitu un rīta pusē akal aiznesis. Rītā gāš ķēnīc skatīties, vai ķēnīna meita ir kur pa nakti bīsi, vai nav. Viņč nu redzēš, ka šī ir bīsi gan no mājas laukā, un ķēnīc nu gāš pa izbārstītim putraimim, kamē piegāš pie Kara Pētera durim. Nu ķēnīc zināš, uz kurieni sunc aiznes ķēnīna meitu. Ķēnīc nu licis saņemt Kara Pēteri cie(ti) un iemest cietumā. Ka Kara Pēteris bīš jau labu lugu nogulēš cietumā, ta ķēnīc vēlēš taisīt karātavas, kā varot Kara Pēteri pakārt. Nu visādīgi amatnieki strādāši un taisīši varēnas karātavas. Ka karātavas bīšas jau gatavas, ta vienc kalēja zellis nācis uz māju un ka gāš gar cietuma logu, ta pieklauvēš un stāstīš Kara Pēteram, kādas šim esot varēnas karātavas iztaisītas. Nu Kara Pēteris sacīš kalēja zeļļam, lei šis aizejot uz šā māju un atnesot šķiltavas, šim griboties pīpēt, bet neesot šķiltavu. Kalēja zellis aizgāš uz Kara Pētera māju un atnesis šķiltavas.

Noliktā dienā Kara Pēteri veduši uz karātavām. Nu bīš milzums ļaužu, jo visi gribēši redzēt, kā Kara Pēteri pakārs: Kara Pēteri pieveduši pie karātavām un ķēnīc šim prasīš, vai šim esot vē kas ko vēlēties. Kara Pēteris sacīš, ka šim griboties pīpēt. Nu ķēnīc sacīš, lei pīpējot. Kara Pēteris izvilcis šķiltavīnas un šķīlis vien reiz, div reiz, trīs reiz. Tūlītās visi trīs suņi bīši klā un prasīši Kara Pēteram: "Ķēnī, ko vēlies? Ķēnī, ko vēlies? Ķēnī, ko vēlies?"

"Cui, pī, " kliedzis Kara Pēteris, " sitat un kožat visus no!"

Suņi papriekšu klupuši ķēnīnam virsū un šo saplēsuši gabalu gabalos, ta akal ķēnīna sargiem un citiem. Nu visi manīši, ka vais nav labi, un saukuši uz Kara Pēteri: "Tu būsi mūsu ķēnīc! Tu būsi mūsu ķēnīc!"

Nu Kara Pēteris vēlēš suņim, lei vairs nevienam neaiztiek. Kara Pēteris apprecēš ķēnīna meitu, pats palicis par ķēnīnu un dzīvāš laimīgi.

P i e z ī m e. Sal. triju pirmo variantu piezīmes. P. Š.