Vienam tēvam bija trīs dēli un desmit daldeŗi nauda, ko dot katram dēlam. Vecākais dēls teica kādu dienu: "Tēvs, dod man manu daļu: man tīkas iet pasauli apraudzīt."

Tēvs viņam iedevis pienākošos 10 daldeŗus un dēls aizgāja. Viņš gāja, gāja caur mežiem, pa laukiem un malu malām. Mežmalā viņš uzgāja mazu mājiņu, kuŗā vecs vīriņš dzīvoja.

"Ko tu, dēls, te meklē?" vecītis viņam uzprasīja. Zēns atbildēja: "Es eimu pasauli apraudzīt."

Vecītis viņu aizveda uz kūti, parādīja tam kādu buciņu un prasīja: "Dēls, cik dosi man par šo buciņu?"

"Došu tev, cik kule spēs," zēns atteica un samaksāja 10 daldeŗu.

Aizejot vecītis teica: "Ja tu teiksi uz buciņu: "Buciņ, sper! tad viņš izspers simtiem daldeŗu."

Zēns aizgāja ar nopirkto buciņu uz mājas pusi. Viņam uznāca nakts un tas pārgulēja kādā krogā. Gulēt iedams viņš piekodināja krodzeniekam, lai tas neteic vārdu: "Buciņ, sper!"

Krodzenieks, ziņkārīgs, kā jau krodzenieki mēdz būt, gribēja izzināt, kas notiks, kad šos niecīgos vārdus teiks. Piegāja, kad zēns jau bija gulēt aizgājis, pie buciņa un teica: "Buciņ, sper!"

Tiklīdz kā krodzenieks šos vārdus bija izteicis, te buciņš izspēra simtiem daldeŗu. Tādu brīnumu redzēdams, krodzenieks paglabāja zēna buciņu un ielika viņa vietā citu.

Zēns, no rīta izcēlies, nekā nezinādams par blēdību, paņēma buciņu un gāja mājās. Mājās pārnācis, dēls, tēvu ieraudzījis, saka: "Buciņ, sper! Buciņ, sper!" bet buciņš nesper vis. Kad tēvs vēl dzirdēja, cik par buciņu samaksājis, tad ņēma kančuku un zēnu krietni sapēra.

Nu otrs dēls prasīja tēvam savus 10 daldeŗus. Tos dabūjis, viņš aizgāja tāpat pasaulē apraudzīties. Arī viņš uzgāja to pašu mazo mājiņu, kuŗā dzīvoja vecais vīriņš.

"Ko, dēls, meklē?" jautāja vīriņš. "Eimu pasauli apraudzīties."

Vīriņš noveda zēnu pie kāda galdiņa un prasīja: "Dēls, cik tu man dosi par šo galdiņu?"

"Došu, tēvs, ko kule spēs," zēns atbildēja, samaksāja 10 daldeŗu un paņēma galdiņu.

Aizejot vecītis teica: "Ja tu teiksi: "Galdiņ, klājies!" tad galdiņš būs pildīts visādiem ēdieniem un dzērieniem!"

Zēns griezās uz savām mājām atpakaļ. Iedams, tas uzgāja to pašu krogu, kuŗā vecākais brālis bija gulējis, arī viņš tur pārgulēja. Gulēt iedams, viņš piekodināja krodzeniekam, lai nesakot: "Galdiņ, klājies!" Bet krodzenieks tomēr teica. Krodzenieks galdiņu pārmainīja ar citu. Zēns no rīta uzcēlies, un par tādu blēdību nekā nezinādams, paņēma galdiņu un aizgāja. Mājās pārnācis, tas izteica tēvam galdiņa īpašības. Tēvs teica: "Galdiņ, klājies!" bet galdiņš neklājās vis un tēvs ņēma atkal kančuku un zēnam labi sadeva.

Beidzot arī jaunākais dēls gribēja iet pa pasauli. Tēvs iedeva tam naudu un dēls aizgāja. Arī šis uzgāja mazo mājiņu. Vecītis tam rādīja sprigulīti tarbiņā un prasīja: "Dēls, ko dosi man par šo sprigulīti? Ja saka: "Sprigulīt, laukā!" tas izlēc no šīs tarbiņas un dod, vai acs, vai galva."

"Došu, tēvs, ko kule spēs!" zēns atbildēja, samaksāja vecītim 10 daldeŗu, paņēma sprigulīti un griezās uz mājām. Arī viņam uznāca nakts pie tā paša kroga un viņš palika te par nakti. Gulēt iedams, tas krodzeniekam piekodina, lai nesaka: "Sprigulīt, laukā!" Bet ziņkārīgais krodzenieks, ar buciņu un galdiņu bagāts palicis, pārkāpj arī šoreiz piekodinājumu. Bet tavu nelaimi! tiklīdz izteica: "Sprigulīt, laukā!" te sprigulītis no tarbiņas ārā, krodzeniekam virsū un dod, kur tik trāpa, vai acs, vai galva. Krodzenieks sāka mukt, sprigulītis tam pakaļ un dod, ka dod. No trokšņa uzmodās zēns. Krodzenieks no sprigulīša nevarēdams nekā atgaiņāties, gāja zēnu lūgties, lai sprigulīti apturētu. Zēns atteica: "Tik tad apturēšu sprigulīti, kad tu atdosi manu brāļu lietas, buciņu un galdiņu!"

Krodzenieks apsolījās. Zēns nu apturēja sprigulīti, teikdams: "Mīļais sprigulīt, ej labāk nogulies tarbiņā!"

Bet krodzenie,ks liedzās to dot, ko bija apsolījis, kad sprigulītis bija apstājies. Zēns uzsauca sprigulītim: "Sprigulīt, laukā! un dod otrtik daudz!"

Sprigulītis arī tūlīt no tarbiņas ārā un dod atkal krodzeniekam, kur tik trāpa, otrtik daudz, kā pirmo reizi. Krodzenieks sāka atkal lūgties, lai tik sprigulīti apsaucot, būšot jau visu atdot. Zēns apsauca, bet krodzenieks vēl negribēja dot, teikdams, ja nebūtu sists, tad gan atdotu. Sitienu dēļ ne par ko nebūšot atdot. Zēns uzsauca atkal spriguIītim: "S'prigulīt, laukā! un dod trīsreiz tik daudz!"

Sprigulītis arī tūlīt no tarbiņas ārā un dod krodzeniekam, kur klāt tikdams, kamēr krodzenieku gandrīz pavisam pasita. Zēns sprigulīti tik tad apsauca, kad krodzenieks bija licis buciņu un galdiņu atnest.

Zēns izmēģināja abus, vai tiešām tie ir pareizie, un tik tad, kad tos par tādiem bija atradis, griezās uz mājām. Tēvs ar abiem brāļiem viņu sagaidīja un ņēmās tūlīt visas trīs lietas izmēģināt.

Ar naudu, ko buciņš saspēra, tie izrīkoja lielas viesības. Viesi nespēja visa baudīt, ko galdiņš tiem no ēdieniem un dzērieniem gādāja. Pēc viesībām katrs brālis paņēma savu īpašumu: vecākais buciņu; vidējais savu galdiņu; jaunākais, sprigulīti un visi dzīvoja laimīgi.