Galdiņ, klājies.

3. A. 563. E. Granovslsa no M. Parūķes, Bikstos. K. Corbika krājumā.

Reiz dzīvojuši trīs brāļi. Divi bijuši gudri, trešais muļķis. Pavisam dumjš jau gan viņš nebijis, brāļi to par tādu tik iesaukuši, negribēdami tam dot mirušā tēva mantojumu. Gudrie brāļi sējuši labību. Arī muļķis, domādams sekot gudro brāļu priekšzīmei, gribējis to darīt, bet gudrie brāļi uz saviem laukiem muļķim nav ļāvuši labību sēt. Tad muļķis paņēmis maisu labības uz pleciem un gājis uz mežu, tur viņš arī savu tiesu iesējis. Kā nu rudzi cik necik būtu paaugušies, tā irbes tos izkārpījušas. Nu muļķis gājis savus rudzus pa naktīm sargāt. Reiz tas noķēris kādu irbi un gribējis jau nest uz māju, priecādamies, ka nu būs gards kumoss. Bet irbīte gauži lūgusies, lai laiž viņu vaļā. Muļķim bijusi laba sirds, bet bijis arī žēl skaistā rudzu lauka. Tāpēc viņš sacījis: "Ko tu man dosi par to, ka palaidīšu?"

Irbīte iedevusi muļķim galdautiņu un sacījusi : "Ka tu gribi ēst, tad tik pasaki: Galdautiņ, klājies! Tad tev būs ēdienu un dzērienu pa pilnam. Kad būsi paēdis, pasaki: Galdautiņ, satinies!"

Ar to muļķis bijis mierā. Viņš palaidis irbi vaļā un gājis uz mājām. Ceļā viņš iegājis pie pirtnieces. Viņš iedevis galdautiņu pirtniecei paturēt, bet pats gājis pirtī pērties. Pirtī iedams, viņš pirtniecei pieteicis, lai tik nesaka: "Galdautiņ, klājies."

Bet pirtniece tādēļ tīšām iesaukusies: "Galdautiņ, klājies!" Tūlīt bijis ēdienu un dzērienu pa pilnam. Bet pirtniece bijusi liela gudriniece. Viņa muļķa galdautiņu samainījusi ar citu līdzīgu.

Mājā pārgājis, muļķis gribējis palielīties ar savu dāvanu un teicis: "Galdautiņ, klājies!"

Bet galdautiņš neklājies vis. Nu muļķis nopratis, ka īstais galdauts pirtniecei.

Otrā naktī muļķis atkal mežā noķēris irbīti. Tā viņam šoreiz iedevusi oglīti un teikusi: "Ja tev, puisīt, kur jāiet, tad tik pasaki: Atmin kājiņu, atmin kājiņu. Tūlīt pie tevis pieskries melns kumeliņš un aiznesīs tevi, kur vien vēlēsies."

Muļķis pateicies par dāvanu un pieteicis, lai irbīte vairs viņa daļā nenāk. Tad viņš svilpodams gājis uz mājam. Ceļā tas atkal iegriezies pie pirtnieces. Pērties iedams, tas iedevis pirtniecei oglīti paturēt un pieteicis, lai nesaka: atmin kājiņu. Bet pirtniece tīšām teikusi: "Atmin kājiņu!"

Te pie tās pieskrējis zviegdams melns kumeliņš. Nu pirtniece apmainījusi muļķīša oglīti ar citu. Mājās pārgājis, muļķītis gribējis palielīties ar savu dāvanu un teicis: "Atmin kājiņu." Bet kumeliņš kā nenācis, tā nenācis. Nu viņš nopratis, ka arī oglīti paņēmusi pirtniece.

Trešo nakti muļķītis noķēris irbīti trešo reizi. Šoreiz tā viņam iedevusi kulīti un teikusi: "Ja tev kāds pāri dara, tad tik saki: rundziņ, sities!"

Bet pirtniece arī šoreiz nav klausījusi teikumam, iesaukusies: "Rundziņ, sities!"

Tā rundziņa izlēkusi no kulītes un tā devusi, tā devusi pirtniecei pa muguru, ka šī kliegdama, brēkdama ieskrējusi pie muļķīša lūgties, lai savalda rundziņu. Bet muļķītis nebijis vis tāds muļkis. Viņš licis pirtniecei vispirms atdot galdautiņu un oglīti. Tad viņš svilpodams gāja ar atdabūtām mantām uz mājām un nu dzīvojis laimīgi.