Dzīvo viens nabadzīgs tēvs ar trim dēliem. Vienreiz tēvs teic vecākam dēlam: "Dēls, es palieku vecs, un jūs visus uzturēt nevaru, tev būs jāiet pasaulē sev maizi pelnīt."

Dēls iet, iet - satiek vienu vecu vīriņu ar baltu bārzdu, divas nūjas rokā. Vīriņš vaicā: "Dēls, uz kurieni iedams?"

"Eimu darbu meklēt. "

"Nāc pie manis, es tev došu darbu, saka vecais. "

"Kā tu man darbu vari dot? Tu jau pats esi nabags."

Dēls iet tālāk - iet, iet kādu gabalu - satiek lepnu braucēju: karietē iejūgtas četras mellas cūkas, karietē sēž melli ģērbies kungs, kučeris tāds pats mells sēž uz buka. Dēlam ienāk prātā: diez vai tik tas mellais kungs nav pats vells. Ja būtu labs cilvēks, tad jau nebrauktu ar cūkām, un vēl tik ātri - viss ceļš kā putekļu mākonī. Lai nu būtu kas būdams, dēls iet tik savu ceļu. Te uzreiz kariete apstājas, mellais kungs uzkliedz: "Puiš, uz kurieni tu?"

"Eimu darbu meklēt," šis atbild.

"Nāc pie man', es tev doš' rubli pa dienu!"

Dēls ir ar mieru.

"Man vēl jābrauc darīšanās kādas simts jūdzes tālu," mellais kungs nosaka. "Ej tik pa šo ceļu, tad mēs atkal satiksimies."

Un mellais kungs aiziet kā viesulis ar savām cūkām. Dēls iet tālāk - kādu gabaliņu gājis, redz savu kungu braucam, visa tā puse aizkūpējusi. Kā ir nu dēlam klāt, tā mellais kungs noķeŗ šim pie čegnas un iesviež ratos. Šis nu bļau' un spārdās, bet ko tu darīsi? Vella nagos jau ir. Brauc, brauc - te uz vienu rāvienu cūkas no ceļa zemē, purvā iekšā, ka novārās vien. Dūņas pašķiŗas, kariete ar visām cūkām pazūd kā ūdenī. Dēls atsajēdzas un redz, ka ir ellē. Ko darīs? Ārā tikt nevar, prasa vellam darbu. Vells ieved šo tādā šaurā istabelē: gar sienām karājas cilvēku gaļa, vienā stūrī sirdis, otrā galvas, plūči, aknas. Vells saka: "Nu tev būs darbs ar cilvēku dīrāšanu. Tās ādeles uznes uz bēniņģi, pažaun uz kārts. Tie citi liekumi lai paliek tepat."

Mokas rokā ir. Dēls nu tikko vakaru sagaida, teic vellam, lai šo atlaiž, ka tāds darbs nav pa prātam. Vells nosviež savu cepuri pie zemes un liek šim jemt augšā. Kā šis liecas jemt, tā vells šim ar nagiem uz kumbri un izraun ādas lāpu, pakabina uz naglu. Tad vells izvelk no kabatas rubuli un iedod dēlam pašam savu kučeri un liek šo uzvest virszemē. Dēls nu ir tā nomurināts, tā nomocīts, ka tikko var pārvilkties pie tēva. Visi ir 1aimīgi par to pašu rubuli - ir ko maizi nopirkt un kādu siļķīti.

Rītā jāiet vidējam dēlam. Iet, iet - satiekas atkal veco vīriņu. Tas vaicā: "Uz kurieni iedams, dēls?"

"Eimu darbu meklēt."

"Nāc pie manis, es tev došu darbu," vīriņš dēlu uzrunā. "Kā tu man darbu vari dot, tu jau pats esi nabags?"

Dēls iet tālāk - satiek mello kungu. Tas uzaicina šo par puisi un iestāsta šim, lai iet tik pa ceļu prom. Drīz viņš pats braukšot apakaļ, tad satikšoties. Labi! Dēls iet, iet - pēc maza brīža brauc mellais kungs, ka visa zeme dimd, palķer savu puisi kā tabaka maku aiz čegnas, iesviež karietē. Kā nāk pie purva, tā cūkas no ceļa zemē un nogrimst visa kariete purvā, ka novārās vien. Dēls tik atjēdzas no rīta, ka ir vella nagos. Jāstrādā ir, ārā tikt nevar. Strādā, strādā kādas divas dienas un naktis, bet ilgāki vairs nevar izturēt. Prasa mellajam kungam; vellam, lai šo atlaiž. Vells nosviež pie zemes savu cepuri un liek jemt puisim augšā. Kā šis nu jem to cepuri, tā vells uz kumbri virsū un izplēš īsti labu lāpu un pakabina uz naglas pie vecākā brāļa lāpa. šim nu sāp, ka nezin vairs ko darīt. Kučeris uzved šo zemes virsū, šis nu velkas mājās pie tēva. Tēvs laimīgs pa tiem diviem rubuļiem. Nu jau maza bēda, ēšana kādu laiciņu ir.

Rītā iet jaunākais dēls pasaulē, atvadās no tēva un brāļiem; tēvs novēl labas laimes. Iet, iet - redz: nāk pretim vecs vīriņš. Dēls pasveicina vīriņu, vīriņš vaicā: "Uz kurieni iedams, dēls?"

Šis atbild, ka ejot darbu meklēt, tēvs vecs, ko darīs?

"Nāc pie manis, dēls, es tev došu darbu."

Dēls ir ar mieru. Vīriņš liek dēlam sev sēsties mugurā. Šis nesēž - turas pretī, kā mācēdams: "Vai, mīļo vectētiņ, es jau tev muguru varu salauzt. Ta jau es tevi 1abāk nesīšu, es esmu stiprāks."

Neko nevar darīt: vīriņš neatlaižas, dēls uzsēžas ar'. Vecītis paceļas gaisā un uzbrauc debesīs. Es tev teicu tos jaukumus: eņģeļi skraidelē, spēlē, dzied tur daž' un dažādi. Dēlam nu ir tīrās svētdienas - paspēlē, padzied, nekas nav jādara. Tā nu šis tur kādu laiku dzīvo. Vecītis vairs nestaigā par nabadziņu, bet ir viscauri baltās drēbēs, kā jau pats Dievs. Tas visādi palīdz dēlam un ir vēl labāks kā īstais tēvs.

Kādu dienu Dievs saka dēlam: "Nu, mans dēls, tu esi labu laiciņu pie manis dzīvojis, ej tagad pie sava tēva. Viņš ir nobēdājies par tevi: gaida tevi katru stundiņu pārnākam. Tur uz zemes plosās bads, nevienam nav ko ēst."

Dēls ir ar mieru. Dievs saka: "Tu man esi bijis 1abs dēls; tāpēc, ka tu tik labi mani paklausīji, es tevi bez algas projām nelaidīšu. Te tev būs galdiņš, auniņš un sprigulis. Ja tev gribas ēst, tad sit pie galdiņa un saki: "Galdiņ, klājies!" Ja tev vajaga naudas, tad saki auniņam: "Auniņ, sper naudiņu!" Un ja tev kāds dara pāri, tad saki sprigulim: "Spriguli sit!"

Tā nu Dievs dēlu pamāca, pārvēršas atkal par vecu vīriņu un nones šo atpakaļ uz zemes. Dēls nu iet, iet - pienāk vakars. Tēva mājas vēl tālu, ieiet šis vienā krogā pārgulēt nakti. šis nu ir piekusis, ēst arī gribas, uzsauc galdiņam: "Galdiņ, klājies!"

Galdiņš apklājas ar tādiem gardiem ēdieniem, ka tik kūp un garo vien. Dēls paēd labi, liekas gulēt. No rīta pamožas, redz: galdiņa nav. Ko nu darīs? Teic sprigulim, lai sit. Te sprigulis uzreizu pie krodzenieka iekšā un tik velē. Krodzenieks cieš, cieš - redz, ka nieki nebūs. Lecas pliks no gultas ārā, skrej un bļauj visā kaklā. Ieskrej sieva un iet glābt šo, Ku' tu, Dieviņ! Sprigulis dod pa nagiem, ka zili paliek. Krodzeniekam nu tā sāp, tā sāp; ka vairs nekur glābties, bet sprigulis tik zolē.

Dēls ieiet pie krodzenieka un uzsauc: "Spriguli, stājies!" Sprigulis apstājies, bet krodzenieks nu ir sasists mīksts kā ābols. Dēls nu izstāsta, kāpēc sprigulis viņu sitis. Krodzeniekam nu ir tāds kauns, ka gribētu zemē ielīst, ja tik varētu. Pieiet šis pie skapja, izvelk galdiņu un atdod dēlam. Dēls patencina par nakts mājām un aiziet. Pāriet mājā, redz, kāda liela nabadzība: tēvs ar brāļiem ēd putru, siļķi un sakaltušas maizes garoziņas, šis nu apsēžas, noliek savu galdiņu un uzsauc: "Galdiņ, klājies!"

Galdiņš apklājas ar daž' un dažādiem ēdieniem, kūp un garo. Dēls saaicina visus pie galdiņa. Nu ir visi tik priecīgi, tik laimīgi, ka nezin nemaz, kā patencināt jaunākam brālim. Un tā viņi visi ir paēdušies, naudas ar netrūkst, dzīvo laimīgi un saticīgi.