Dzeivuojis vīns nabadzīgs cylvāks, jam bejs daudzi bārnu; jī dzeivuojuši pi vīna saiminīka par īrinīkim. Jīm nabeja ni maizes, ni drēbes. Vecs nu bādās atsasēdis pi golda un peipej, sīva pajēmuse slūtas kuotu, sadūd večam un soka: "Bārnim nava ni druponas kū mutē buozt, a tu vēļ te sēdi un peipej. Ej dreizuok kur navīn meklēt puortyku!"

Jis īt pa mežu, redz mozu muojiņu, daīt pi tuos muojiņas, treis reizes pīklabynoj. Nikas naatsasauc, un īt tuoļuok - redz: mežā vīns vecīts gona gūvu partiju. Vecīts, īraudzējis nabogu, vaicoj: "Kuo tev vajag?"

"Ēst gribīs, sīva ar bārnim palyka sātā rauduodami, mani syutīja, lai dabuoju kū navīn ēst," atsoka nabogs.

"Še muna kulīte, kulītē ir gorūziņas, pagrauzsi, byusi seituoks," soka vecīts, padūdams kulīti.

Nabogs pasaveŗ kulītē un redz, ka tur nava vys gorūzas, bet bolti pluociņi, pīād, cik vīn gribīs.

"Man gribīs dzert," soka nabogs.

"Tur ir yudins, daej un padzersi," atsoka vecīts.

Jis daīt, dzer - tur nav yudins, bet teirais veins. Pasaseitynuojīs nabogs īt uz sātu un soka vecīšam: "Kū es nūnesšu sovai sīvai un bārnim?"

Vecīts jam īdūd kaziņu, kura zaltu diersn. Tik pasoka: "Kaziņ, kaziņ, dūd zaltu," tei tyuliņ i pīspyroj zaltu. Īt nyu laimīgs nabadziņš uz sātu un vad kaziņu, tū pamona rogona, izgōjuse nu sovas muojas, sauc: "Voi nagribātu syltas pierts un skuobu kuopustu?"

"Kamdēļ napasapērt?" dūmoj vecs un aizīt pi rogonas.

"Kaziņu īved klāvā, a pats ej uz pierti!" soka rogona.

Vecīts tai i padora, īvad kaziņu klāvā, pīsīn, a pats aizīt uz pierti. Cykom vecs perās piertī, rogona puormej kaziņu, veča kozas vītā pīsīn sovu vinkuoršu kozu. Atīt vecs nu pierts, pīād skuobu kuopustu, līkas meikstā vītā un guļ leidz reitam. Reitā pisaceļ, aizīt uz klāvu, pajem kaziņu un vad uz sātu. Atvedis kaziņu, izstuostīja, ka tej zaltu spyroj, un pasoka: "Kaziņ, kaziņ, paspyroj zaltu," bet nikuo, kozai i pruotā naīt zaltu spyruot. Syt jis tū kozu, bet nikuo pajem nūkaun un apād ar bārnim.

"Nu redzi, kai labi, veiriņ, ka aizguoji, dabuojam kod gaļas paēst. Ej vēļ kuo pameklej!" soka sīva.

Vecs aizīt uz mežu pi tuo paša veciša un pastuosta, ka kaziņa muojuos zaltu naspyruoja. Viņš jū nūkāvis un ar bārnim gaļu saāduši. Vecīts īdūd jam sapelējušu maciņu un soka: "Tikai pasoki: maciņ, atsataisi, maciņš tyuliņ atsataisīs, nu juo izskrīs divpadsmit kazaku ar rungom. Pasoki: maciņ, aizsataisi, un byus cīti."

Pabaroj nabogu, jis pajem sapelējušu maciņu un īt uz sātu. Jū pamona otkon rogona un soka: "Voi nagribātu syltas pierts un skuobu kuopustu?"

"Par kū nā?" padūmoj vecs un īīt pi rogonas. Pakar maciņu uz sīnas un pīsoka rogonai, lai jei napasoka: maciņ, atsataisi. Aizīt vecs uz pierti, ar rogonai gribīs zynāt, kas nūtiks, ka jei pasacīs: :maciņ, atsataisi. Jei nanūcīš unpšasoka: maciņ, atsataisi! Maciņš tyulin atsataisa, nu juo uzbrūk divpadsmit kazaki ar būmim un suoc rogonu sist. Syt un soka: "Atdūd kaziņu, atdūd kaziņu, atdūd kaziņu!"

Rogona bļaun kai napruotā. Īt vecs nu pierts, dzierd, ka rogonas ustobā lels trūksnis, īīt īškā. Juo kazaki syt rogonu, bet jis klīdz: maciņ, aizzataisi."

Kazaki tyuliņ salīn maciņā un maciņš aizzataisa. Rogona atvad naboga kaziņu, atdūd jam atpakaļ. Vecs, pajems maciņu un kaziņu, aizīt uz sātu. Mežā redz: laupītuoju pulks laupa preču vedēju. Jis tyuliņ pasoka: "Maciņ, atsataisi!"

Maciņš atsataisa, izskrīn divpadsmit kazaki, ar būmim, izdzonoj laupītuojus. Jis pasoka: "Maciņ, aizsataisi!"

Maciņš aizzataisa, jis sāst uz vazuma un atbrauc uz sātu. Tamā vazumā beja daudzi vysaidu drēbu un apovu. Kuru drēbi jem, tei i pas juo bārnim, zuoboki vysi pa kuojai. Dūmuot, ka veča saimei i šyuti. Vecs pasoka sīvai, lai uz maciņu nasoka: maciņ, atsataisi, un pats ar bārnim aizīt uz pierti. Sīvai gribīs zynuot, kas ar maciņu nūtiks, ka jei pasacīs: maciņ, atsataisi. Jej i pasoka: "Maciņ, atsataisi!"

Maciņš tyulin atsataisa, izskrīn divpadsmit kazaki ar būmim un suoc sīvu sist, pīrunuodami: "Syti sovu veiru, lomuoji, dzyni nu sātas."

Sīva pa ustobu bļaun nu vysa spāka, atguojis jis pasoka: "Maciņ, aizsataisi!" Vysi kazaki saleida maciņā un tys aizsataisīja. Jim vysu dzeivi pītyka zalta, drēbu un cyta monta, dzeivoj vecs ar sovu saimi i šūdīn.