Daudz godu atpakaļ dzeivuoja veirs ar sīvu. Jī beja ļ`yuti nabogi kai brīžim viņim pat nabeja maizes gobaliņa kū ēst. Vīnu dīnu syuta veiru sīva, lai īt plašā pasaulē un meklej maizes. Īt jis, īt pa ceļu uz mežu un radz: uz augsta, augsta calma sēd veirs. Tys prosa, kur vecītis eimūti. "Ejū maizes un suoļi maklātu."

"Ša tev koza," soka veirs; "aizej aiz kolna un soki: "Koza, koza, pīber naudas!" Un tad viņa tev pībērs daudz naudas."

Pajēma vecītis kozu, aizguoja aiz kolna un pasacēja: "Koza,

koza, pīber naudas!" Un koza tam pībēra naudas tik daudz, ka jis nazynuoja kur likt.

Pajēma jis kozu un īt jau uz muojom. Īt jis, īt - radz: cela molā stuov ustobiņa. Īguoja jis tur un prosa, lai palaiž jū puorgulēt. "Kuopēc nā," tam atbild. "A mož gribi aizīt uz pierti."

"Ītum, tikai kozas navaru atstuot."

"Atstuoj, nikas jū napajēms."

Nu tikai nasokīt: "Koza, koza, pīber naudas."

"Nu, nateiksim."

Jis aizguoja, bet tī puormainēja veira kozu. Kad tys atguoja, cyta koza beja vītā. Pajēma kozu un nūguoja uz muojom. Atguojis soka: "Nu, buobiņ, tagad mes dzeivuosim. Naudas mums tagad byus pa pylnam. Paso'k tikai kozai: "Koza, koza, pīber naudas!" un jei lelu gubu pībērs."

Aizguoja buoba da kozai, teica, teica, bet nikuo. Veirs ari teica, bet kai nabeŗ, tai nabeŗ. Pajēma jis un padzyna kozu nū muojom.

Īt vēl veirs pasaulē maizes un suoļi maklātu. Īt jis, īt pa lelu mežu - radz, kai uz vēl ieluoka calma sēd veirs ar siermu buordu. Tyls prosa, kur vecītis eimūti. "Ejū pasaulē maizes un suoļi maklātu."

"Ša tev golds, pasok tikai, aizguojis aiz kolna: "Golds kluojīs!" un jis tev dūs vysu, kū tev vajadzēs."

Pajēma jis goldu, aizguoja aiz kolna un pateica: "Golds, kluojīs!" Uz golda pasaruodēja daudz vysaidu ēdīnu un dzērīnu, vysa, kū vēlīs, tikai putna pīna nabeja.

Paēda, padzēra, pajēma goldu un īt uz muojom. Pa ceļu īdams, aizīt jis tamā pat ustobeņā un tur tai pat, kai arī kozu, izkruop nu jūo goldu. Atguojis ar tū cytu goldu uz muojom i soka sovai sīvai: "Nu tagad mēs dzeivuosim. Es atnesu goldu, kuram pasok tykai: "Golds, kluojīs!" un jis tev dūs vysu, kū tu vēlīs."

Aizguoja buoba da goldam, teica, teica: "Golds, kluojīs!", bet kai nakluojās, tai nakluojās. Veirs arī teica, bet nikuo. Pajēma jī un sadadzynuoja goldu. Syuta vēl sīva veiru, lai īt pasaulē maizes maklātu.

Īt jis, īt pa lelu tymsu. Mežā radz: uz augsta, augsta calma sēd veirs ar garu siermu buordu un prosa, kur tys eimūti. "Eju pasaulē maizes un suoļi maklātu."

"Ša tev kule, aizej aiz kolna un soki: "Kule, kule, dūd pruotā lobas atmiņas!" un jei tev dūs, kū tu vēlīs."

Pajēma vecīts kuli, aizguoja aiz kolna un soka: "Kule, kule, dūd pruotā lobas atmiņas!"

Izleca nu kules div valniči ar nūjom nu suoka pērt vecīti. Vecīts klīdza, lai ītu valniči kulē, un tī mīrīgi sakuopja kulē un sēž tur, kai nikuo nabyutu.

Nu īt jis uz muojom. Aizīt tamā pošā ustobiņā. Lūdz jū īt otkon uz pierti. Jis soka: "Meiļi draugi, nasakait tikai: "Kule, kule, dūd pruotā lobas atimiņas!""

Saimniks dūmoj : "Nu, pagaidi, bruoļ, mož otkon kas ļūti lobs!"

Tad saimnīks soka: "Kule, kule, dūd pruotā lobas atmiņas!"

Kai suoka jūs vysus valniči ar nūjom dubosēt [baltkr. dybasic' sist], jī i klīdze, i lyudzjās, bet kai syt, tai syt. Atguoja ve cīts nu pierts, jī jam lyugtīs: "Meiļais, duorgais! samīrinoj jūs, atdūsim tev i kozu, i goldu!"

Samīrinuojis jis valničus, pajēma kozu, goldu un kuli un aizguoja uz muojom. Un pītyka jam naudas un maizes vysam myužam un tagad pat juo bārni dzeivoj labi.