Reiz dzeivova vīna vecīte ar sovu dālu. Vīnu reizi vecīte soka dālam: "Tec, dēliņ, uz klēti pēc myltu!"

Puisāns cēlēs, apsavylkuos un aizīt ar garči uz klēti. Pajēmis myltus, puisāns īt nu klētis, bet paceļas lels vējs un iznas šam vysus myltus nu garčas. Īt jis otkon uz klēti, pajēm myltus un laižās īt uz muoju, bet vējs otkon iznas myltus. Tys pats nūtyka jam ari trešu reizi.

Tod puisāns laižas meklēt Zīmeļa vēju, kas iznese jam myltus. Guoja, guoja jis treis dīnas un treis nakt's - īguoja pi Zīmeļa vēja. Tys vaicoj: "Kas par dareišonom, puisi?"

Puisāns atsoka: "Es atguoju pēc sovu myltu, kurus tu man iznesi. Tagan man napalyka klētī nivīnas garčas myltu."

Zīmels soka: "Kū es tev varu dūt? Naudas jau man nav, ar kū nūmoksuot. A jo gribi, to es tev īdušu vīnu goldu, kuram tik juopasoka: "Golds, kluojīs!" tyuleņ jis kluosīs ar vysaidim ēdīnim un dzērīnim, un byus atkluots, koleidz nasaceis jam jau vysu nūjemt."

Puisāns beja ļūti prīcīgs par taidu lobu lītu, pajēme goldu un laidās uz sātu. Tai īdams vinš iguoja vīnā krūgā uz naktsmuojom. Krūdzinīks vaicoj : "Kū jyus gribit uz vokoreņom?"

Puisāns atsoka: "Man nikuo navajga, man ir vyss kas sovs."

Krūdzinīks breinovuos, ka puišam nikuo ņav, kai tik tys kūka golds. Kū jis ēss? Puisāns pastatej sovu goldu pi benča un soka: "Golds, kluojīs!" Tyuleņ golds apsakluojuos ar vysaidim ēdīnim un dzērīnim. Vysi ļaud's, kas tū redzēja, cīši breinovuos, a krūdzinīks dūmoj: "Pagaidi, es tev jū atmeišu, tev juo vairuok naredzēt!"

Kod puisāns aizmyga, krūdzinīks pajēme juo goldu un nūlyka sovu goldu tyma vītā. Reitā puisāns pīsacēlīs nūsamozgovuos i soka: "Golds, kluojīs!" Bet golds vairuok naklausa un nakluojas. Puisāns, apvilcis sovus svuorkus un pajēm’s capuri, īt otkon pi Zīmeļa, atdūd jam tū goldu un soka: "Kai jyus mani opmuonējuot! Es tik vīnu reizi paturēju vokareņis, a vairuok jis mani naklausa."

Zīmels soka: "Še tev vēļ šitas uozis, kurs kaisa naudu! Jam tik juopasoka: "Uozi, kaisi naudu!" to jis tyuleņ suoc kaisīt naudu."

Itys uozis puišam vēl lobuok patyka un jis tyuleņ aizguoja ar sovu uozi prūjom. Jis aizīt uz tū pošu krūgu, kuramā beja ogruok gulēj's, un uzprosa vokareņis. Kod juomoksoj, jis daīt pi sova uoža un soka: "Uozi, kaisi naudu!" Uozis suoc kaisīt naudu un puisāns samaksoj par vokareņom. Ka tik puisāns aizmyga, krūdzinīks pajēma tū uozi un puormeja jū ar sovu uozi. Reitā pēc brūkašku puis's grib otkon moksuot un īt pi uoza, bet uozis vairuok nasaklausuos. Tūreiz puis's vēl aizguoja pi Zīmeļa un soka: "Uozis tik vīn reiz pakaisēja naudu, bet vairuok nasaklausuos."

Zīmels jam atbild: "Krūdzinīks tev atjēme goldu un uozi; bet nyu es tev īdūšu vīnu vacu rungu, kurai tik juopasoka: "Runga, dauzi!" to jei tyuleņ suoc dauzīt."

Puisāns, pajēm's rungu, īt prūjom, un īdams īguoja vēļ tyma krūgā. Pec vokareņu krūdzinīks vaicoj : "Kas itā par rungu?"

Puisāns atbild: "Jei ir cīši loba līta. Ka tik pasoceis jai: "Runga, dauzi!" tai jei suoc dauzīt."

Kod puisāns jau gulēja gultā, krūdzinīks otkon daguojis da rungai, gribēja jū puormeit, bet puisāns tyuleņ pasacēja: "Runga, dauzi!"

Runga ari tyuleņ dauzīja krūdzinīku un jis suoka bļaut un lyugtīs: "Atlaid mani! Es tev atdūšu ari goldu un uozi!"

Puisāns pasacēja: "Runga, mīrā!"

Tyuleņ runga palyka mīrā. Puisāns dabuoja sovu goldu un uozi, aizguoja uz sovu sātu un dzeivuoja laimīgi.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku ir uzrakstījusi L. Uļjana, Latvju kultūras krājumam. Tikai "Runga, dauzi" vietā ir tur teksts: "Byukoj, runga!" P. Š.