Dzeivuoja Juons ar sovu vacū muoti. Vīnu reizi vacuo muote pasyutēja Juoni uz klēti, lai jis atnas myltu dēļ putras. Juons nūīt uz klēti, pīgruob myltu bļūdā un īt uz ustobu. Pasaceļ lels vējs un Juoņam iznosoj vysus myltus nū bļūdas. Juons īt vēl pīgruob myltu, bet kai nas uz ustobu, tai vējs jam otkon iznosoj myltus. Nūīt trešū reizi uz klēti, sagruob bļūdā vysus myltus, cik tik beja klētī, un nas uz ustobu. Vējs taipat vysus myltus iznosoj. Juons atīt uz ustobu un vacuo muote vaicoj : "Kur, dēleņ, mylti?"

Juons atbild: "Zīmeļu vējs aiznese prūjom."

Tūlaik vacuo muote soka uz Juoni: "Ej uz zīmeļu vēju, lai jis myltus atdūd!"

Juons laižas uz zīmeļu vēji. Īt, īt - teik vokors un jis īīt krūgā uz naktsmuojom, kur krūdzinīks īdūd jam lobu vītu. Juons puorguļ, reitā laižas un aizīt pī zīmeļu vēja. Daīt pī vēja un soka: "Vējs, vējs, atdūd munus myltus!"

Vējs atbild: "Es myltu naatdūšu, bet īdūšu taidu maisu: kai tu jū pakratīsi, tai nū juo biers nauda."

Juons pajem tū maisu un īt uz sātu; teik vokors un jis otkon īīt krūgā uz naktsmuojom. Juons pakrota maisu - pībierst daudzi naudas. Jis par tū naudu nūpierk sev lobas vakareņas, paād un līkas gulēt. Krūdzinīks nūsavērīs, ka Juons aizmyga, nūzūg nu juo breineigū maisu un Juoņam nūlīk kluot cytu. Reitā Juons, nikuo nazynuodams, pajem maisu un aizīt uz sātu. Vacuo muote vaicoj: "Atnesi myltus?"

"Myltu naatnešu, bet atnešu maisu, nu kura kreit nauda," atbild Juons. Vacuo muote pajem maisu, pakrota, bet nauda nabierst, tad syuta vē Juoni uz vēji pec myltu.

Juons nūīt nu otkon un lyudz nu vēja myltu; bet vējs atbild: "Es tev myltu naatdūšu, bet īdūšu taidu goldautu, uz kura, kai tu tik pasaceisi: "Goldaut, plētīs!" goldauts tyuleņ izzaplēssīs un uz juo byus daudz vysaidu ēdīņu."

Juons pajem goldautu un īt uz sātu. Pi vokora otkon īīt tymā pat krūgā uz naktsmuojom, atsasāst pi golda un soka: "Goldaut, plētīs!"

Goldauts izzapleš, Juons paād vysaidu gordu ēdīņu, tad nūlīk goldautu pi sevis un līkas gulēt. Krūdzinīks gaidēja, koleidz Juons aizmyga, un nūzoga nū juo goldautu, a jam vītā pamete cytu. Juons puorgulējis pajēme goldautu, nikuo nazynuodams, ka krūdzinīks goldautus apmeja, un nūguoja uz sātu. Atguojis uz sātu, gribēja tyuleņ paruodeit breineigū goldautu vacai muotei, bet goldauts Juoņa naklausēja un Juons navarēja pabaruot vacuos muotes ar gordim ēdīņim.

Vacuo muote otkon nūsyutēja Juoni uz zīmeļa vēji; bet vējs tagad ari neatdeve Juonam myltu, tik īdeve rungu, uz kuras kai tik pasacīsi: "Runga, dauzi!" tad jei tyuleņ suoks sist tū cylvāku, kuru gribeisi. Juons pajem rungu, īt uz sātu. Uz nakts muojom taipat īīt tymā pat krūgā - atsagulst, bet naaizmigst, gribādams puorsalīcynuot, vai krūdzinīks juo namuonej. Tam laikam krūdzinīks dūmoj, ka Juons aizmyga, un pajēme juo rungu. Juons tryukstas un aizklīdz: "Runga, dauzi!"

Runga ar breineigu dreizumu suoc laksteit pa krūdzinīka mugoru, un jis, ka tik izgluobt nu rungas, lyudz Juoni: "Es tev atdūšu maisu un goldautu, tik apturi rungu!" Juons tyuleņ klīdz uz rungas : "Runga, mīrā!"

Runga ari nūstuoj sist krūdzinīku, kurs izvalk nu pagreides maisu, goldautu un atdūd Juoņam. Juons sajem vysas sovas lītas, līk par placim, aizīt uz sātu un paruoda muotei vysus zīmeļa vēja breinumus. Vyspierms gribādams pabaruot vacū muoti pasoka: "Goldaut', plētīs!"

Goldauts izzaplēš un apsakraun ar vysaidim ēdīnim. Pasaseitynuojuši obēji ar vacū muoti, pakrota maisu un jim pīkreit daudzi naudas.

Tad jau vairs vacuo muote nasyuta Juoņa uz zīmeļa vēji pēc myltu, un Juons ar vacū muoti, pateiceigi zīmeļu vējam, dzeivoj pa šai dīnai kai pī Dīva aiz durovu.