Vīns cylvāks pībēris sātuvi myltu un nesis nu klētis uz ustubu. Ejūt par pogolmu, vējs nūraun sātuvai skaudzītes. Ustubā jis pastuosta, ka vējs nūruovis vuocelei skaudzītes. Tad sīva nalīk jam mīra un syuta: "Īt da vējam pēc skaudzīšu!"

Labi. Jis aizīt un lyudzās: "Vēj, vēj, atdūd man skaudzītes." Vējs kaudzīšu jam naatdūd, bet īdūd taidu galdiņu, uz kura kai pasoka: galdiņ, apsakluoj, tai atsarūn pylns vysaidu ēdīņu un dzērīņu. Jys pajam galdiņu un īt uz muojom. Īīt vīnā sātā puorgulēt par nakti. Tur jū aicynoj uz pierti. Jis īt, īdams pīsoka saiminīkam, lai nasoka uz juo galdiņa: galdiņ, apsakluoj!

Tik jis nūīt uz pierti, tyulin saiminīca soka uz gaļdiņa: gaļdiņ, apsakluoj. Uz galdiņa tyulīt vysaidu ēdīņu un dzērīņu, cik vīn grib. Saiminīki pajam šītū galdiņu sev, bet juo vītā daboj cytu taidu gaļdiņu. Vecīts reitā ceļas, pajam galdiņu un aizīt. Sātā cik nasoka uz gaļdiņa: gaļdiņ, apsakluoj! galdiņ, apsasedz! gaļdiņš vys tukšs.

Sīva jū sabar un otkon syuta da vējam. Jis nūīt un lyudzās: "Vēj, vēj, atdūd munas skaudzītes."

Vējs atskrīn un īdūd jam vucyniņu. Tam vajagūt pakluot bolta pologa un pasacīt: Vucyniņ, pasakrot! Vucyniņš krotuos un nauda bierst. Labi. Tys pajam vucyniņu un īt uz muojom. Īdams otkon īīt puorgulēt tamā pošā ustobā. Tur jū otkon aicynoj uz pierti, jis arī īt. Īdams soka: "Tikai munam vucyniņam nakluojīt bolta paladziņa un nasokīt: "Vucyniņ, pasakrot!"

Kai tik vecis nūīt, tyulīt saiminīca pakluoj vucynam boltu pologu un soka: "Vucyniņ, pasakrot."

Tys kai suoc kratītīs, nauda tai i suoc biert. Vyss pologs nūbierst. Saiminīca tyulīt daboj cytu taidu vucyniņu un šītū patur sev. Vecis reitā ceļās, pajam naeistū vucyniņu un aizīt uz muojom. Muojuos cik nakluoj boltu pologu, cik nasoka vucyniņam: vucyniņ, pasakrot, vucyniņš vys nasakrota.

Sīva otkon barās uz juo un dzan da vējam. Kū darīt! Jis aizīt vēl un lyudzās: "Vēj, vēj, atdūd munas skaudzītes!"

Vējs īdūd jam taidu vēzdiņu, kurai kai posoka: vēzdiņ, padancoj, tai jei tyulīt loksta un syt vainīgūs un vaicoj: "Kur galdiņs, kas apsasadz? Kur vucyniņš, kurs zaltu krota?"

Labi. Vecis pajam vēzdiņu un īt uz sātu. Pa ceļam otkon īīt tamā pošā ustubā puorgulēt. Otkon jū aicynoj uz pierti. Jis īt un īdams pīsoka: "Nasokīt munai vēzdiņai: vēzdiņ, padoncoj."

Tikū vecis nūīt uz pierti, tyulīt saiminīca soka uz vēzdiņas: "Vēzdiņ, padoncoj!"

Vēzdiņa kai suoc lakstīt un sist saiminīku un saiminīcu runuodama: "Kur galdiņš, kas apsasadz? Kur vucyniņš, kurs zaltu krota?" Loksta un syt bez puorstuošonas. Saiminīki navar sagaidīt jau, kod vecis atīs nu piertis un apturēs sovu vēzdiņu. Vecis atguoja nu piertis un veras: vēzdiņa loksta un syt saiminīkus. Vecis lyka vēzdiņai nūstuot, nadoncuot. Bet vēzdiņa narima, cikom saiminīki atdevja vecam eistū galdiņu un vucyniņu. Tūlaik tikai vēzdiņa puorstuoja doncuot, un vecis ar galdiņu vucyniņu un vēzdiņu aizguoja uz muojom un dzeivuoja laimīgs un boguots.