Dzīvoja nabaga vecītis vecā istabiņā. Reiz sacēlās ļoti liels vējš un norāva istabiņai jumtu. Nabaga vecītis bēdājās, bēdājās, bet te sadomā: "Iešu pie paša Vēja žēloties."

Viņš nu iet, iet veselu dienu, pienāk nakts, viņš ieiet lielā mežā un uziet tur mazu mājiņu. Tad viņš ieiet tai mājiņa un prasa saimniekam: "Vai tu nezini, kur Vējš dzīvo?"

Saimnieks atbild: "Es pats jau esmu Vējš."

"Es atnācu pie tevis žēloties."

"Par ko?"

"Vējš norāva manai istabai jumtu un tagad nezinu, kā lai dzīvoju."

"Nedusmojies neko! Man tik netīšām aizķērās viens spārns. Es par to došu tev vienu lakatiņu. Kad tu izpletīsi to lakatiņu un noliksi to uz galda vai zemē, tad tur būs visādi ēdieni un dzērieni virsū. Tā tu varēsi dzīvot bez bēdām."

Vecītis saņem lakatiņu, pateicas Vējam par dāvanu un aiziet. Pārnācis mājā, viņš ēdina un dzirdina visus savus radus un draugus. Dabūj kungs dzirdēt par brīnuma lakatiņu, aizsūta savus ļaudis un liek noņemt vecītim to lakatiņu.

Vecītis iet atkal uz Vēju un sūdzas: "Kungs man noņēma lakatiņu. Vai tu man vēl ko nevarētu dot?"

Vējš atbild: "Tagad es tev došu vienu stabulīti. Kad tu to pūtīsi, tad kungs tev atkal atdos lakatiņu."

Vecītis pārnāk mājā ar stabulīti un kā pūš, tā visi sāk dancot. Arī kungs dabūj dzirdēt par brīnuma stabulīti un aizsūta savus ļaudis, lai noņem vecītim to pūšamo. Vecītis tik nu sāk pūst savu stabulīti un kunga ļaudim gribot negribot ir jādanco. Tie nekā nevar izdarīt. Kungs nu paliek dusmīgs un nosūta uz vecīti vēl daudz vairāk ļaužu, bet tiem izdodas atkal tāpat.

Kungs negrib ticēt ļaužu runām un aizbrauc pats ar savu sievu pie vecīša. Tas tikai pūš savu stabulīti un kungs ar sievu danco, tikmēr danco, kamēr krīt gar zemi un lūdzas vecīti, lai vairs nepūš.

Vecītis prasa: "Vai atdosi manu lakatiņu?" Kungs kliedz: "Atdošu, atdošu!"

Tā nu vecītis dabūj savu lakatiņu un dzīvo laimīgs.

P i e z ī m e. Pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.