Dzeivuoja pasaulē taids cylvāks, buorins, ka jam nabeja ni maizes, ni gaļas, ni pīna, ni radinīku, ni tāva ar muoti. Jis sadūmuoja īt pa pasauli, jo jam vysur ir vīnaidi. Tai jis nūstaiguoja vairuok godu. Jis dūmuoja: "Jo es naatrasšu laimes, tod par pus godu īšu pa mežim, lai kas mani nūsyt."

Laiks uotri puorguoja, bet laimes jis naatroda. Tagad nakts laikā laidīs īt pa mežu. Īt, īt - redz ceļa molā ustobiņu un jamā guns dag. Jis īt vydā. Te aizguoja jam prīškā smuks brīdis un soka: "Kad īsi šamā ustoba, pajem mani. Lai kot par kaidu puorsavēršu, tumār zemē nasvīd, cytaidi tev byus gols."

Vecis īt ustobā, šamā laikā brīdis puorsavērsa par smuku, smuku zakīti, vāluok, kad īnesja ustabā, par bailīgu tuorpu ar divpadsmit golvom. Tamā ustobā pi golda zagļi skaitīja naudu. Jī pamanējuši tik bailīgu tuorpu, paši nūbāga, bet zalta naudas kotlu pametja uz golda. Klejuotuojs pajēmja naudu ar vysu goldu, jo jis ari beja skaists um uz golda viersa stuovēja zakis.

Tagad klejuotuojs nūguoja uz sātu, pi juo pīskrēja sabri, sacīdami: "Voi atrodi laimi?"

"Atrodu," jis atbildēja, šis zalta katliņš ir muna vīna vīniguo laime !"

"Kur tu jū atrodi?"

"Ekur mežā nakts laikā mozā ustobiņā. "

Daži sabri nūguoja uz turīni naudas maklātu. Jī īguoja caur durovom, veras, ka daudz puišu pi golda skaita zalta naudu.

"Lyudzu, myusim īdūdīt zalta naudas," soka sabri.

"Ak, jyusim naudas vajag!"

Zagļi sasadusmuoja un nusyta pīcus gobolus, tik sastais palyka dzeivs.

Jis nūguoja uz klejuotuoju un soka: "Kai tu myusus apmitonēji! Tur gon nauda ir, bet nadūd, viers tuo vēļ syt zemē."

Klejuotuojs pazasmēja. Sabris pasaucja cytu un gribēja jam

par itū atrībt. Klejuotuojs soka uz zakīša: "Kai man byus izgluobtīs?"

Zakis atbildēja: "Šis galdiņš, uz kura nauda stuovēja, var vysu tev dūt, kuo tik gribi."

Klejuotuojs soka: "Galdiņ, es gribu, ka jī naspātu pi manis kluot pīīt!"

Tai tys nūtyka. Jis palyka prīcīgs. Te jū reizi pīlyudzja uz kuozom. Vysi sasasāda aiz golda, ar jim reizē ari jis. Saiminīks pīlyka daudz dzeramūs un ādamūs. Klejuotuojs soka: "Galdiņ, galdiņ, atsadorīs!"

Tamā pošā breidī pylns golds kļuva ar ēdīņim un dzērīņim. Vysi ļaud's par tū breinuojuos, jo tik boguota golda nabeja redzējuši. Klejuotuoju grib celt par kēneņi, bet jis nagrib. Tikkū šos kuozos nūdzēra, te lyudzja jū otkon uz cytom. Tai jis ar breinīgu galdiņu braukuoja pa kuozom un prīcuojuos.

P i e z ī m e. Šī pasaka, kā redzams, ir jau stipri sabojāta. P. š.