16. A. 563, 330B. P. Strods, Rēzeknē, St. Cunska, "Latvīšu tautas pasokas", Nr. 1.

Puordīnējis sovu laiku kara dēnestē, steidzīgi guoja vīns karaveirs uz sātu. Senejūs laikūs, kai zynoms, dzelža ceļu nabeja, un tuodēļ, jo kas naturēja sova zyrga, tys ceļuoja uz "sovom divējom."

Ceļš beja gars. Jau lelu laiku guoja karaveirs, bet da sātai vēl cīši tuoļi. Beja vosoras laiks. It gryuši, saule capynoj, putekļis lein acīs. Ilgi īdams, jis jau beja vysu izlītuojis, a te jam tryukst taišni tuo, kuo vajag garā ceļā. Cīši gribējuos karaveiram papeipēt, bet kešuos nabeja tabaciņa. Vēl tryuka lobas rungas (vāzas), ar kuru byutu vīgļuok sūļuot, un varātu aizsorguot sevi voi nu zvērim, voi slyktim ļaudim. Pa trešam jam tryuka taidas lītas, kura varātu jū aizsorguot nu saules cepšonas, voi byutu uz kuo atsagult, atsapyust . . . Vēl daudz ap kū sapņuoja karaveirs. Īt jis tai un dūmoj par sovim ceļa tryukumim.

Te jis dzierd nazynomu bolsu: "Kuo tu, karaveirs, gribi: dabasu valstības, voi elnes?"

Karaveirs sasatryukst un redz pret sevim vacu siermu veceli. Jis pakasēja golvu, apsaviere sevi, un, pamanējis, ka vēl ir styprs cylvāks, un juzdams sevī dzeivības gribēšonu, nūsprīž, ka par dabasim un elni guoduot ir paagri, atbild veceļam tai:

"Es nagribu ni dabasu, ni elnes. Es tik gribu, ka man byutu tabaka dūze, kura vysod byutu pylna."

"Labi, tai i byus."

Karaveirs aizīt tuoluok. Īt, īt - ībuož rūku kešā un izvalk tabaka dūzi, pasavier - pylna tabaka! Nūsaprīcoj, aizpeipej un īt tuoluok. Īt, īt un sateik veceli. Tys nu juo vaicoj: "Ko tu gribi: dabasu, voi elnes?"

Karaveirs, padūmuojis, atbild: "Es cyta nikuo nagribu, jo tik man byutu taida runga, kura vysu darītu, kū vīn tik pīsacītu."

Labi! Laižas karaveirs tuoļuok. Īt, īt- dzierd nazkas klabynoj pi suonim. Sasagyun: karinej branga runga. Jis beja cīši prīcīgs, ka jam tyka taidas divi derīgas lītas.

Puorguoja gobolu, otkon satyka taidu pat veceli, kurs nu jauna aizdūd zynomu vaicuojumu.

Iguoduojis, kuo vēl jam tryukst, karaveirs atbild: "Nagribu es ni dabasu vaistības, ni elnes. Es gribātu, ka man byutu taids maiss, ar kuru es varātu darīt vysu, kas pateik, un ka maiss pildītu munas gribēšonas."

Labi! Īt karaveirs tuoļuok. Pēc breiža jis sajūt uz rūkas nazkaidu gryutumu. Vieras - maiss. Nūsaprīcuoja, apsedze ar jū golvu aizdedze peipi un prīcīgi aizsūļuoja tuoļuok.

Nyu karaveirs mīrā: vysas jam vajadzīgas lītas ir pi juo. Īt, īt - pakluoj maisu, sāstas, papeipej, pīsoka maisam un vīnā ocumierklī atsarūn gordi ēdīni i reibuši dzērīni. Taids prīks, ka golvā nimoz naīt dūmas ni par dabasim, ni par elni. Vokora mijkrēslis aizspēja jū pi vīna krūga. ļrosa jis krūdzinīka, lai atļaun puorgulēt krūgā.

Krūdzinīks atbild: "Jo gribi, tad guli. Bet mes paši šite naguļam. Te nakts laikā pīīt pylns valnu, kuri žņaudz zemē."

"Es puorgulēšu," drūši teic karaveirs, "tik laidīt, a tī mes redzēsim. Pīspļaut man uz vysim valnim."

"Ka esi taids muļks, tad guli!" dūmuoja sevī krūdzinīks.

Atīt nakts. Krūdzinīks ar saimi pamat krūgu un aizīt uz sovu naktsmuoju.

Pīsacījis sovai vazai sorguot, karaveirs, labi aizkūdis, izdzēris un izpeipējis nazcik peipu, mīrīgi gulēja bailīgajā krūgā uz sova breinigā maisa, kurs dēļ šituo puorsamainēja par skaistu meikstu gultu. Ap pušnaktim nūteik lels trūksnis. Suoc lasītīs valni. Karaveirs, pasamūdis, tik skaita jūs. Pīskaitēja ļūti daudz.

"Voi jau vysi?" aizklīdz karaveirs.

"Vēl divēju nava," atbild valni.

Karaveirs atsagulst otkon, pīsacīdams rungai pamūdynuot pēc nūlyktuo laika. Pasamūdis otkon vaicoj, voi vysi sasalasēja.

"Vēl vīna tryukst," atbild valni.

Karaveirs guļ un gaida, kod sasalasīs vysi najaukī krūga apmakltuoji. Peēc breiža vaicoj trešū reizi.

"Vysi," dzierdīs valnu atbilde.

Izzynuojis, ka valni vysi, karaveirs suoc uzvarēšonos dorbu.

Jis pīsoka maisam pasataisīt par plotu um gyut sevī valnus, a rungai, ka dzeitu valnus ar spāku maisā. Un suocēs dorbuošona. Maiss tikvīn pluotuos, a runga viņus nažēlīgi per, ka jī čeikst vīn, leizdami maisā. Golā suoce jī lyugt laist jūs vaļā, apsūlīdami vairs nastaiguot uz šū krūgu.

"Kuodeļ jyus uz šeni staiguojat?" vaicoj karaveirs. "Vairs jyus man te naīsit!"

"Mes staiguojam tuodēļ, ka zam šītuo krūga slīkšņa atsarūn nauda, kura mums ir juosorgoj," pīsazyna valni.

"Atdūdit man šū naudu!" pīsacēja karaveirs.

"Mes atdūsim ar lobu pruotu, tik lyudzam, lobs cylvāks, laid myusus vaļā," vaimanēja valmi, skraidīdami un lakstīdami zam breinīgas rungas sitīnim.

"Ka jyusu rogu, astju un smokas vairs te nebyutu. Eite!" aizklīdze karaveirs, nu prīcas treidams rūkas, sajuzdams nuokūtnē lelu boguotību.

Agri reitā pamete jis krūgu un aizguoja pa sovu ceļu ar vysu naudu, kuru atroda zam slīkšņa.

Daudz prīcas beja saimei, kad atguoja karaveirs uz sātu, boguots, un ar breinīgom lītom. Bet jam pašam šis beja vīna olga. Dīnom sēdēja jis uz sova maisa, ēde un dzēre, volkuodams nu maisa, kū tik pruots īdumuoja, peipēja un nikod navarēja izpeipēt sovas dūzes: runga vysod doncuoja apleik juo, un kuo jis nagribēja dalaist pi sevis, tu nažēlīgi pēre. Jam beja vys vīns, kas doruos pa ļaudim, voi bādas, voi iaimes. Ni pricuojuos, ni bāduojuos ar cytim.

Vāļuok jis pasataisēja par lelu dzāruoju. Tai jis i nūmyra nu lelas puorsadzieršonas un puorsareišonas. Paglobuoja jū kūpā ar tabaka dūzi, rungu un maisu.

Nūmiris karaveirs atsaroda lejā klajumā. Prīškā stīpes divi ceļi. Padūmuojis, ka zemē jis nikuo nadarēja, karaveirs laidēs pa tū ceļu, kurs vede uz dabasim, nūsprīdis, ka tur byus daudzi lobuok na kai elnē. Bet tur juo naīlaide. Jis dzierd Dīva bolsu:

"Tu tak dabasu nagribēji, kad tev beja dūti."

"Nu labi," dūmoj karaveirs, "nalaiž dabasūs, īšu uz elni."

Elnē jis teik vīgli, tī sateik jū ar prīcu. Bet kai tik valni pazyna karaveiru, izbāgalēja kur kurais nu bailes, radzādami kluot pi juo bailīgu maisu un rungu. Skumīgi pasaruodēja karaveiram tukšajā elnē, nav kuo darīt un rungai nav kuo sist.

Laidēs jis otkon uz dabasim; bet tur juo nalaiž. Palīk vēl karaveirs i šūdīn staiguojūt par aplaistu, vysim vīnaldzīgu, nikur napījamamu.