Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Reiz tēvs saka dēliem, lai ejot pasaulē laimi meklēt. Gudrie dēli tūliņ taisās uz ceļu: viņi apseglo abus labākos zirgus un aizjāj; muļķītim turpretim, ja negrib kājām iet, paliek tik tāda nodzīta ķēvīte - arī seglu un iemauktu nav vairāk pie rokas. Bet gudrie brāļi jau gabalā; muļķītis ar ķēvīti vēl tepat aiz vārtiem labi. Nu jāj, nu mocās, kā varēdams - bet gudros panākt ne prātā vairs. Un nevien tas. Varēja būt tā ap pusdienas laiku - ķēvīte pavisam nostājas. Nu noleks zemē, raudzīs skubināt, vilks pie sariem, bet kā pavelk - ķēvīte slaukt! grāvī iekšā.

"Vai tā nav posta diena?" muļķītis nopūšas un sāk raudāt, acis ar plaukstim pārklādams.

Te pēc brīža - kur gadījies, kur ne - iznāk no meža vecs vīriņš, prasīdams: "Dēls, kādēļ raudat?"

"Jā, kā lai neraudu? Gudrie brāļi jau gabalā, man ķēve mocās pa grāvjiem!"

"Vai dēls, kaa tu nemaz neapskaties. Tu redzi, ka ķēvei jauni ērzeļi, kā gribi slimu lopiņu vēl dzīt? Tūliņ ņem kumeliņu pazīdīt - būs labi!"

Muļķītis paskatās: vīriņam taisnība. Jauns ērzelēns lēkā ķēvei gar kājām un meklē zīst - raudādams nemaz nebij apskatījies. Nu ņem zīdināt, ak tu mani brīnumi! Ik ērzelēns zīdalu vel, ik pa sprīdi aug. Nebija ne apskatījies - ērzelēns jau izaudzis par lielu varenu ērzeli. Vecais vīriņš tūliņ ņem tāpat plikām rokām ērzeli apkalt, padabū arī, turpat no krūma izņemdams, spožus seglus, iemauktus, uzsēdina muļķīti mugurā un saka: "Redzi, dēls, tagad panāksi savus brāļus itin ātri. Bet še tev vēl šī drāniņa, paglabā to labi kabatā un neizgaisini. Ja tev kādreiz gadītos uguns upēm pāri jāt, tad iesviedi drāniņu upē, tūliņ drāniņa pārklāsies no viena krasta līdz otram un noderēs par tiltu; tik glabā cieti un nerādi nevienam. Ķēve lai paliek tepat, par to es gādāšu."

Muļķītis patencināja vecītim un sāka jāt. To jājienu! Zeme vien nodimdēja un viens divi - brāļiem klāt. Brāļi brīnās, kur šis tādā zirgā cēlies; bet muļķītis atbild: "Kam Dievs - tam laime; kam ķēve - tam kumeļš, ko tur brinēties!"

Nu jāj, nu jāj visi trīs līdz vēlam vakaram - nekur māju saredzēt. Uz vienu reizi muļķītis noblenž tālumā uguntiņu. Nojāj tur, nevar klāt tikt: liels akmens vārtiem priekšā. Muļķītis pieklauvē, iznāk vecene, atveļ akmeni no vārtiem un aicina mīlīgi jo mīlīgi, lai jājot vien iekšā, būšot mīļi viesi! Labi! Pievieto kumeļus un iet istaba. Vecene pamielo uz labāko: ēdieni, dzērieni tik gardi, ko savu mūžu nav ne ēduši, ne sapņojuši. Pēc vakariņām vecene aicina gulēt, uztaisīdama turpat plānvidū guļu vienkopu, bet labu platu, jo būšot arī dot savas trīs meitas klāt gulēt: vecākajam brālim vecāko meitu, vidējam brālim vidējo un jaunākajam, muļķītim, jaunāko meitu. Tik brāļiem jaapsoloties ar visām cepurēm gulēt un meitām ar visiem vaiņagiem. Labi. Visi apguļas. Gudrie brāļi tūliņ aizmieg, bet muļķītis ar jaunāko meitu paliek nomodā.

"Klausies!" muļķītis prasa jaunākai meitai, "kādēļ tava māte liek mums gulēt ar cepurēm?"

"Tādēl, lai varētu izšķirt, jo nakti māte nāks jūs visus trīs ar tuteni nokaut!"

"Un kādēļ vārtiem tik liels akmens priekšā?"

"Tādēļ, ka māte ir ragana un viņai trīs dārgas lietas: tāds galdauts, ko vajadzīgs uzklāt tikai - tūliņ neredzēti ēdieni un dzērieni uz galda, vaj cik; tāds auniņš, kas, atgremo zelta naudu, un tādas kokles, kas - līdz ko trīs reiz ar pirkstiņu piesitīsi tūliņ koklē dienu no vietas tik jauki, ka ne atklausīties."

"Kur tad viņa tās lietas glabā?"

"Galdautu uz galda, auniņu kūtī, kokles apakš gultas."

"Bet kā lai mēs izmūkam, kad māte nāks mūs kaut?"

"Nemaz nemūciet! paņemiet mūsu vainagus un uzlieciet sev galvā, un jūsu cepures mums galvā - būs labi!"

"Bet tad jau māte var gandrīz jūs pašas nokaut, ja labi neapskatās?"

"Par to nekas! Cik reiz viņa jau nav kāvusi mūs un cik reiz vēl nekaus; raganai viss iespējams."

Muļķītis nu pārmaina cepures pret vainagiem un gaida, kas notiks. Uz vienu reizi vilksies vecene ārā un dos ar tuteni cepurniekiem; bet to vecene neapskatās, ka tās ir pašas meitas. Tā nu brāļi paliek dzīvi. Bet ko nu vairs gaidīt? Tūliņ muļķītis klusītiņām pieceļ brāļus, skubinādams projām jāt. Brāļi salec zirgos bet kā pa vārtiem ārā tikt? Akmens priekšā!

"Nekas!" muļķītis saka, "laidiet tik manu ērzeli klāt."

Un tā muļķītis sagriež ērzeli pakaļkājām pret vārtiem, ērzelis sāk spert - akmens aiziet dunēdams. Nu laiž, ko māk, viens par otru. Jāj, jāj - gadās uguns upe priekšā. Gudrie brāļi grib atpakaļ jāt, bet muļķītis ņem izrāt:

"Kur nu skriesit! Vai gribat raganai acīs ieskriet? Vai nedzirdat, ka vecene jau dzenas pakaļ!"

Šie paliek bāli bez padoma; bet muļķītim ne sirds neielecas, viņš izrauj drāniņu, iesviež upē - tūliņ drāniņa pārklājas kā tilts uguns upei pāri un šie pārjāj, ka ne matu galiņš neapsvilst. Otrā pusē saņem atkal drāniņu un paglabā kabatā. Ragana atskrien gan pie upes, bet noplātās vien - nekur tikt.

Nu jāj atkal dienas trīs mazākais. Beidzot uzjāj vienu ķēniņa pili un salīgst turpat kalpot. Bet muļķītis ķēniņam māk labāki izbēdāt par gudrajiem brāļiem: viņu ieceļ par uzraugu, šos atstāj tāpat pa vecam. Tas gudrajiem brāļiem nejauki skauž. Un ko tādi dara? Ļauni domādami, tie iemuld ķēniņam ka muļķītis zinot tādu galdautu: uzklāj vien - vislabākie ēdieni paši no sevis gadoties.

Ķēniņš uz pēdām pavēl tādu galdautu gādāt. Nekā darīt - jāņem prāts kopā un jāgudro, kā raganai galdautu nočiept. Muļķītis apseglo savu ērzeli un jāj pār uguns upi pie raganas. Bet gudrie brāļi sarunā jāt klusu muļķītim nopakaļus, lai dabūtu noskatīties, kā viņam izdosies. Aizjāj gan pie uguns upes, bet muļķītis jau pāri un drāniņa saņemta: noskatās vien - nekā dabūt redzēt.

Pie raganas mitekļa muļķītis nogaida nakti un tad ielien klusītiņām pēc galdauta. Izdodas arī paņemt. Bet līdz ko labi caur vārtiem - ragana kājās un nu nāk, lai dimd, muļķītim pakaļ. Bet muļķīša ērzelis kā viesulis sasniedz ātri upi; muļķītis iemet drāniņu un tā pāri, ka nozib vien. Ragana noskrien pie upes: "Ak tu, krupis tāds, ar meitām tu mani pievīli, galdautu nozagi - pagaidi vien!"

Muļķītis pārnes galdautu, ķēniņš priecīgs bez gala un iztura muļķīti vēl labāki. Tas brāļiem atkal skauž. Un ko tādi dara? Ļauni domādami, tie iemuld ķēniņam, ka muļķītis zinot tādu auniņu kas zelta naudu atgremo.

Ķēniņš pavēl auniņu gādāt. Nekā darīt - muļķītis jāj pie raganas pēc auniņa. Bet gudrie brāļi jāj nopakaļus, labi ātri, lai tiktu ar muļķīti reizē pār uguns upi un lai dabūtu noskatīties, kā šim klāsies. šoreiz gandrīz gudrajiem izdodas. Muļķītis tikko uz viņa krasta, šie arī jau uz šī krasta. Tomēr tai pašā brīdī muļķītis sarauj drāniņu un šie netop vis pāri.

Naktī muļķītis izņem no raganas kūts auniņu, uzceļ uz zirga un steidz projām. Bet tanī pašā brīdī ragana kājās un nāk pakal, lai dimd. Tomēr šoreiz atkal izdodas uguns upei pāri tikt. Ragana atduras pret upi un sauc: "Ak tu, krupis tāds! Ar meitām tu mani pievīli, galdautu un auniņu nozagi - pagaidi vien!"

Muļķītis pārnes auniņu - ķēniņš priecīgs bez gala un nu iztura muļķīti vēl labāki. Tas brāļiem atkal skauž. Un ko tie dara? Ļauni domādami, iestāsta ķēniņam, ka muļķītis zinot tādas kokles, kas vienmēr koklējot pašas no sevis.

Ķēniņš pavēl kokles gādāt. Tas nu bija muļķītim grūts darbs, tādēļ ka kokles apakš raganas gultas; bet neko darīt jājāj uz labu laimi. Bet brāļi jāj nopakaļus labi ātri, lai tiktu ar muļķīti reizē pār uguns upi un lai dabūtu redzēt, kā šim klāsies. Un, paskat, šoreiz brāļi sajāj ātrāki un tiešām pārtiek līdz ar muļķīti pār uguns upi. Šie priecīgi bez gala - dabūšot visu rēdzet; bet muļķītim viena alga - skaties, ja gribi! Aizjāj nu pie raganas mitekļa; muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izdotos. Lēnītiņām atver durvis un līdīs pie gultas. Pielien, pažūr: ragana šovakar nemaz nav mājā. "Ta ta laime!" muļķītis domā un sagrābj kokles. Bet tās, līdz ko aizkustinātas, sāk koklēt. Tavu postu! Nu lec zirgam mugurā, nu steidz; bet šīs koklē un koklē, lai plīst. Ragana - nezin kurā malā - padzirdējusi kokles skaņas, nāk, ko māk, un nav arī diezzin cik tālu vairs. Muļķītis piecērt savam ērzelim un jau pie laika izrauj savu drāniņu. Ērzelim viens stiepiens - pie upes klāt; bet gudrie brāļi palikuši pakaļā. Nu met drāniņu upē, nu skrien pār upi, bet upe deg, drāniņa deg, ērzelis deg; līdz ko arī pie krasta, ērzelis sadedzis un muļķītim drēbes sadegušas. Lielām mokām tik dabūja kokli uzsviest veselu uz krasta un sadegušās drēbes noraut, lai pats nesadegtu līdz, bet tas arī bija tā līdz ar nagiem. Ragana otrpus upes lādas bez gala un sūkājas par to, ka neesot dabūjusi, muļķītim jājot, visu drāniņu ieraudzīt; esot ieraudzījusi tik vienu drāniņas stūrīti un tādēļ neizdevies bēdzēju noķert. Tomēr pietiekot arī, ja abi gudrie brāļi mazākais esot viņai nagos.

Muļķītis, kails un pliks, stāv ar kokli upes tuvumā un žēlojas pēc sava ērzeļa un brāļiem skaņi raudādams. Viņam viena maksa, ko ragana tur verd.

Te - kur gadījies, kur ne - iznāk no biezumiem atkal tāds vīriņš, prasīdams: "Dēls, ko raudi?"

"Jā, kā neraudāt? Brāļi pagalam, zirgs pagalam, drānas pagalam!"

"Par brāļiem neraudi, tie diezgan tavu mūžu ēduši. Raudi labāk par ērzeli un savām drānām. Bet klausies, ko vēl raudāsi par niekiem! Attaisi acis - tu redzi, kur aiz muguras citas drānas."

Muļķītis paskatās; jā, ir gan tādas drānas kā pašam ķēniņam. Apvelk mugurā - ķēniņš, kas ķēniņš!

"Nu dēls," vecītis atkal iesāk, "še tev būs par taviem trim darbiem trīs lietas: pātaga, cirvis un runga. Ja ar pātagu mirējam cirtīsi, atdzīvināsi; ja ar cirvi kaut kur darbosies, pils tanī vietā uzcelsies; ja uz rungu teiksi: runga, sit! - veselu kara spēku izputināsi!"

Muļķītis gribēja vecītim patencināt, bet nezin, kur vecītis bija palicis, kur ne, kā zemē iegrimis, cik ātri.

Vispirms muļķītis domā ar savu pātagu ērzeli atdzīvināt, viņš pieiet pie upes un sit trīs reizes, sacīdams: "Kaut mans ērzelis atdzīvinātos!"

Tai pašā acumirklī ērzelis izlec, kāds bijis, uz krasta un nosviedzas. Muļķītis priecīgs lec mugurā un pārjāj pie ķēniņa ar visām koklēm. Ķēniņš no prieka nezin, ko darīt, un tura muļķīti tik labi, tik labi. Bet vienu dienu muļķītis iedomājas ar vecīša cirvi parīkoties. Viņš atiet tādu gabaliņu no ķēniņa pils un iecērt kluci. Tai pašā brīdī gadās brīnum jauka pils klucīša vietā. Visi nāk tādu pili apbrīnot. Pat kaimiņa ķēniņš, padzirdējis par brīnuma pili, nāks vienu dienu skatīties. Kaimiņa ķēniņam tā patīk muļķīša pils, ka nemaz ciest. Viņš grib, lai muļķītis pili atdod viņam; bet muļķītis ne par ko. Tas šim, tādam ķēniņam, pār dūšu un, re, ko viņš nu izgudro: sagādā labi lielu kaŗa spēku un nāks ar varu pili atņemt.

Vienu rītu muļķītis, kā labi pacēlies, paskatās pa logu - liels kara spēks pie durvīm.

"Nu tu, mironis tāds! Vai pats nelabais tevi dīda?" muļķītis iedusmojas: "Kur mana runga!" Un tā runga no kakta ārā. "Runga, sit!"

Acumirklī runga izlec pa logu un sāk tik mizot lielo kaŗa spēku. Bija ko redzēt, kā viņi tur bira: neatlika neviens kaŗa vīrs un pats ķēniņš arī būtu nosists, ja nebūtu pasteidzies ar muļķīti saderēt šādu mieru: muļķītim atkal paliek sava pils un bez tam vēl jādabū no uzvarētā ķēniņa pusvalsts.

Tagad muļķītis bija liels vīrs: pats par ķēniņu ticis. Dažas nedēļas vēlāk vēl tas ķēniņš, kam galdautu, auniņu un kokles nesis, atdod no laba prāta savu meitu viņam par sievu un darina lielas, lielas kāzas.

P i e z i m e. Džūkstes variantā teikts, ka vecs vīriņš devis muļķītim niedriņu, ar ko, tiklīdz uzsit jūrai, tuliņ zelta tilts gadās pāri. Visi trīs brāļi nojāj pie aklas raganas., kurai vīrs bijis sumpurnis, kas gribējis brāļus nokaut. Brāļi aizbēg un nonāk pie viena ķēniņa, kas liek muļķītim pārnest zelta cūku ar dimanta sivēniem. Muļķītis to dabū no raganas, bet sumpurnis dzenas pakaļ. Otrreiz muļķītim bijis jāiet pēc aklās raganas brillēm, kas tai uz deguna. Ja šīs brilles kāds uzlicis uz deguna - tūliņ redzējis visu, kas virs zemes notiek. Ragana patlaban slaukusi govi, kad muļķītis tur nogājis, bet sumpurņa nebijis mājā. Govs ar asti izsitusi brilles zemē no raganas deguna. Muļķītis paķēris brilles un prom. Trešo reiz izjājot, visi brāļi noķerti un sumpurnis tos ielicis aizgaldā barot. Drīzi nobarojušies visi trīs brāļi. Kamēr sumpurnis gājis viesus lūgt, tikmēr aklai raganai bijuši šie jāizcep. Muļķītis ierunājis raganai, lai rādot, kā uz lizes jāguļ. Šī arī parādījusi un tā brāļi iešāvuši pašu raganu izkurinātā krāsnī. Brāļi nu aizbēguši pie tā ķēniņa, kur kalpojuši. Beidzot ķēniņš iecēlis muļķīti par lielu vīru, bet gudros brāļus nolicis par žagaru cirtējiem. L. P.