Galdiņ, klājies.

18. A. 327. 554. 563. Pēteris Tiltiņš, Švitenē. LP. IV, 93 (19,2).

Vienam tēvam nebijis neviena bērna. Viņš arvien gūģējies par to. Bet vienreiz atradis mežā divpadsmit irbju pautiņus, tos pārnesis mājās un licis sievai perēt. Sieva izperinājusi no irbju pautiņiem divpasmit dēlus. Tam pašam vīram arī bijusi balta ķēve. Kad dēli bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpasmit kumeļi. Šos kumeļus vecākie brāļi izaudzinājuši un aizjājuši pasaulē laimi meklēt. Bet jaunākajam brālim arī gribējies pasaulē laimi meklēt. Tādēļ viņš paņēmis to pašu veco balto ķēvi un steidzies brāļiem pakaļ. Tomēr ķēve nespējusi brāļus panākt, jo vilkusies ļoti lēni uz priekšu. Par to jaunākais brālis sācis noskumt, bet ķēve teikusi: "Nebēdā neko! Kāp tik man zemē - došu tev kumeļu, ar ko aiztiksi vēl brāļiem priekšā."

Tūliņ ķēvei radījies kumeļš un tam nu jaunākais brālis uzkāpis mugurā. Jādams vēl pacēlis uz ceļa savādu lakatiņu. Kumeļš teicis, lai to 1akatu paglabā, jo tas esot tāds: kad iesviežot jūŗā - tūliņ gadoties tilts. Viņš to paglabājis.

[Visi brāļi aizjājuši pie raganas ar divpadsmit meitām. Ragana gribējusi tos nogalināt, bet tie izbēguši.] Vēlāk, kad bēguši no raganas mājas, gadījusies uguns jūra priekšā, bet jaunākais brālis tur iesviedis savu lakatiņu un tūliņ pār jūru gadījies tilts. [Brāļi nonākuši pie viena ķēniņa, kas jaunāko vairāk cienījis. Vecākajiem brāļiem tas nepaticis, tie nu apmelojuši jaunāko, ka tas varot dabūt brīnuma galdautu, auniņu un kokles. Ķēniņš arī pavēl tās lietas sagādāt. Jaunākais arī vienu pēc otras dabū. Tagad ķēniņš atdot viņam savu meitu par sievu, bet citiem brāļiem jāpaliek par sulaiņiem.]