Dzīvoja reiz divi brāļi: vecākais bija uzcītīgs un taupīgs, bet jaunākais slinks un palaidnīgs. Tēvs, nomirdams, bija atstājis katram labu daļu mantas. Vecākais brālis, uzcītīgs būdams un taupīgi dzīvodams, savu daļu pavairoja un palika ar laiku par turīgu saimnieku. Jaunākais, palaidnīgi dzīvodams, bija gandrīz visu savu padomu izšķērdējis un dzīvoja netālu no bagātā mājām kādā vecā pussagruvušā būdiņā.

Bagātajam bija pulks skaistu, brangu zirgu, nabagajam tik viena slikta ķēve, un tās pašas viņš labāk nevarēja sabarot, lai laida vai vislabākajā zālē, lai deva vai visutīrākās auzas.

Reiz nabaga brālis pamanīja, ka tāda kā ēna izrāva viņa ķēvei visu barību no mutes un aiznesa to viņa brāļa zirgiem. Nabagais par to gauži apskaitās. Paslepšus viņš pielīda savādai ēnai klāt un, to saķēris, bargi prasīja: "Kas tu tāda esi un kā tu iedrošinājies manu ķēvi apzagt?"

Ēna par to daudz neko nesatrūkās, bet mierīgi teica: "Es esmu tava brāļa laime un man ir par viļa labklāšanos jāgādā."

"Bet kur tad mana laime, ka tā par mani nemaz negādā?" nabagais jautāja.

"Atlaidi mani, tad es to pasacīšu," bagātā laime atbildēja, un kad nabagais viņu bija vaļā palaidis, tad viņa sacīja: "Tava laime ir tālu no šejienes. Viņa guļ jūrmalā zem kupla ozola zariem, zelta gultiņā cieti aizmigusi."

To sacījusi, bagātā laime pazuda. Nabagais, to dzirdējis, devās tūdaļ ceļā, lai savu laimi uzmeklētu. Viņš to arī atrada un uzmodinājis tai vaicāja, kādēļ viņa tik mierīgi guļot un nemaz nerūpējoties par viņa labklāšanos. Laime tam atbildēja: "Kā man būs tēvi aplaimot, ka tu esi tāds izšķērdētājs un tik netīrīgi dzīvo? Vairāk reizes esmu gribējusi pie tevis ieiet, bet tikko kāju par slieksni iespēru, tad aiz netīrības un smakas bija tūdaļ atpakaļ jāskrien. Eji tagad uz māju un iztīri visu tīru un spožu, tad es pie tevis nākšu un tevi aplaimošu."

Nabagais paklausīja un, mājās pārnācis, trīs dienas no vietas mazgāja un tīrīja savu istabu, līdz kamēr iztīrīja.

Drīz pēc tam viņa sievai piedzima dēliņš. Vīrs domāja, ka nu laime esot atnākusi, bet kad tas pēc kādām nedēļām nomira, tad viņš bēdīgs aizgāja atkal uz jūrmalu pie savas laimes un vaicāja, kādēļ šī viņu tā apmānot. Laime tam atteica, ka gribējusi viņu papriekš pārbaudīt. Tad viņa tam iedeva mazu, netīru maisiņu un sacīja: "Ņem šo un eji mājās. Maisiņš ir gan netīrs, bet kad tu sacīsi: "Maisiņ atdaries," tad viņš tev daudz ko tīru atnesīs."

Nabagais pateicās un aizgāja. Mājā pārnācis, viņš uzlika maisiņu uz galda un sacīja: "Maisiņ, atdaries!"

Tūlīt no maisiņa iznāca pulks lepni ģērbušos sulaiņu, kas visu atnesa, ko vien viņš vēlējās. Kad visa bija diezgan, tad tik vajadzēja sacīt: "Maisiņ aizdaries!" un sulaiņi tūdaļ pazuda.

Nabagais par tādu laimi nezināja, kā priecāties un ko darīt. Bet bagātais, dabūjis dzirdēt par brāļa laimi, gudroja, kā viņam brīnuma maisiņu izmānīt. Reiz viņš izrīkoja lielas viesības, kurās ielūdza arī savu brāli. Kad tas bija labi iedzēries, tad bagātais viņam solīja pilnu klēti maizes, lai pārdodot viņam brīnuma maisiņu. Brālis arī dzērumā pārdeva. Bet ar to nu arī viņa laime bija pagalam. Maizes klēts, ko no brāļa bija dabūjis par maisiņu, drīz bija tukša, un viņš bija tikpat nabags kā agrāk. Bēdīgs viņš aizgāja atkal uz jūrmalu pie savas laimes un stāstīja, kas noticis.

"Tu gan esi gauži slikti izdarījis," laime atteica, "bet es tev taču gribu palīdzēt."

To teikusi, viņa nabagajam iedeva citu, ar zeltu un dārgiem akmeņiem izrotātu maisiņu.

Nabagais aizgāja mājas un domāja, ka šis maisiņš vēl vairāk labuma atnesīs. Bet kad bija izteicis: "Maisiņ, atdaries!" tad no tā iznāca pulks zaldātu, kas viņu sāka neganti sist. Nabagais vēl tikko paspēja izteikt: "Maisiņ, aizdaries!" un tā tik vēl paspēja glābties no briesmīgajiem zaldātiem.

Bet nu arī viņš zināja, kas jādara. Pie bagātā aizgājis, viņš tam rādīja skaisto maisiņu un sacīja: "Tu, brāl, esi bagātāks un gudrāks, tev arī šis maisiņš labāk piekrīt, nekā man; tāpēc dod man netīro maisiņu, ko es tev pārdevu, tad es tev došu šo."

Bagātais bija ar mieru un izmija maisiņu. Tikko nabagais bija aizgājis, tad šis, zeltoto maisiņu uz galda uzlicis, sauc ar stipru balsi: "Maisiņ, atdaries!"

Maisiņš arī atdarījās un no tā iznāca, ne vis cerētie sulaiņi, bet stipri apbruņojušies zaldāti, kas viņu sāka nežēlīgi sist. Bagātais sāpēs vairs neatminējās izteikt aiztaisāmos vārdus un zaldāti viņu tikmēr sita, kamēr pagalam nosita. Nabagais turpretī palika par bagātu vīru, uzbūvēja lielu, skaistu pili un uzdzīvoja zaļi.