Vecos laikos dzīvojusi veca atraitne. Viņai nebijis nekā ko ēst un pelnīt nespējusi. Nagi - ko tur vairāk teikt! Bet te vienu rītu nabadzīte itin nejauši satiek Laimas māmuliņu. Ko nu gaidīt? Tūliņ klūp klāt nu lūdzas ar asarām, lai palīdzot. Un tas līdzēja. Laimas māmuliņa iedod tādas savādas dzirnaviņas, pamācīdama: "Ja tev kas aptrūkst, saki tikai tos vārdus : "Riņķī, riņķī, dzirnaviņas, tūliņ miltus malt! - būs istika vai cik, un ja gribi dzirnaviņas apturēt, tad ieteicies: Mierā, mierā, dzirnaviņas, diezgan bija malts!"

Nu bija atraiknei pārtikas pa pilnam. Bet pēc kāda laika gadījās skauģi. Kāds jūŗas braucējs, ieklausījies par tādām brīnuma dzirnaviņām, ņemas bez kautkādas runas nespējniecei nozagt viņas.

Atraikne raud mājās - šis aizbrauc pa jūŗu, ka nolīgojas vien, un iedomājas vai pasauli saķēris, cik laimīgs. Brauc, brauc iegribas ēst. Apskatās : viss būtu - tikai sāli aismirsis mājā. Ko gaidīt? - tūliņ dzirnaviņām mugurā: "Riņķī, riņķī, dzirnaviņas, tūliņ sāli malt!"

Dzirnaviņas griežas, ka put vien. Drīzi jo drīzi sāls diezgan. Nu vajadzētu apturēt. Bet - kad izčibējis - aizmirsis apturāmos vārdus. Gan minstinās šā, gan tā - nevar un nevar - kā aizgrūsts. Bet dzirnaviņas pa visu to laiku maļ, ka maļ. Drīzi jau liela sāls kaudze kuģī - vēl jūŗnieks minstinās. Drīzi kuģis pilns - vēl minstinās; sāk jau gandrīz grimt - vēl minstinās. Uz vienu reizi grābs šis dzirnaviņas un sviedīs jūŗā; bet sviežot rokas samisējas: dzirnaviņas atsitas pret kuģa sienu un pārplīst vairāk gabalos. Bet gabali tūliņ cits pie cita un nu maļ pa kaktu kaktiem sāli vien, sāli vien. Īsā brīdī kuģis nogrimst jūŗas dibenā. Bet dzirnaviņas gabali ir tur neapstājās: tie mala un mala un maļ vēl šodien sāli, caur ko tad viss jūŗas ūdens palicis pavisam sāļš.