Vecos laikos bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs gluži nabags. Bagātais nabadziņu ne acu galā neieredzējis. Reiz nabadzīgajam aptrūcis maizes - gribējis pirkt; bet ar ko pirksi, ja nav ne graša pie dvēseles. Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko šo ieraudzījis, izsviedis sapelējušu cūkas pleciņu pa logu un uzsaucis bargi: "Ko nāc! še cūkas pleci ņš, skrej uz elli viņu pārdot, tad dabūsi naudas."

Nabadziņš patencinājis par to pašu un gājis uz elli raudādams. Te piestājies balts vīriņš: "Ko tu raudi?"

"Jā, brālis sūtīja mani uz elli šo pleciņu pārdot; bet kur tad tur pārdošu? Nezinu ne ceļa uz turieni."

"Ej, ko nu par niekiem tik daudz bažīties? Blēņas! Labāk paklausies, ko tev teikšu: tur ellē viņi uz cūkas pleciņiem kā sadzelti, cik kāri, un ceļu atrast - tas tas mazākais. Redzi, kāp tikai pa šo teku uz priekšu, tad ieiesi taisni pašā ellē. Bet ko tu ievēro: neprasi par to pleciņu naudu, prasi tās dzirnaviņas, kas kaktā nosviestas."

Nabadzīgais brālis patencina un aiziet. Iet, iet - nav nemaz elle tik tuvu, īsti ko kāpt. Beidzot jā - būs gan elle ; bet iekšā nevar tikt: lieli lieli vārti priekšā. Sāk klaudzināt. Iznāk velna kalps ar trim galvām: ko gribot?

"Āre, te man tāds cūkas pleciņš pārdodams." "Kas? cūkas pleciņš! Tā laba lieta! cik gribi?"

"Nu, ko tur daudz prasīšu! Atdod man tās dzirnaviņas, kas tur kaktā nosviestas - pietiks."

"Ne, ne, ne! - to nē! Prasi citu ko!"

Man cita nekā nevajaga; ja tā ir, tad līkop!" "

"Ne, ne, ne! - to nē!" trijgalvis vēl pretojas; bet brālis, 1abi redzēdams, ka velna kalps laizās vien pēc pleciņa, nepielaižas ne par ko. Beidzot dos arī dzirnaviņas. Labi, abi izšķiŗas: velna kalps ar pleciņu ieskrien ellē, aizslēdz no iekšpuses lielos vārtus un brālis ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ!. Te ceļā satiek atkal balto vīriņu.

"Nu, kas ir? Dabūji gan?"

;,Dabūju, dabūju; bet ko ar viņām iesākšu, to nezinu. Man jau nav ko malt."

"Klausies, tā tu nerunā, iekams nezini. Tās dzirnaviņas pārlieku teicamas: ja arī diezin kas pietrūktos, ieteicies tikai, lai maļ, tūliņ griezīsies rūkdamas riņķī un birs visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, kurus tev iemācīšu, nesaki, no Dieva puses, nevienam cilvēkam."

Un baltais vīriņš izmācīja visādi, kas ar viņām darāms, un tad pazuda.

Bet nabaga brālim tagad sākās laimīgas dienas: dzirnaviņas katru dienu piegādāja labākos ēdienus, sarausa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja lepnu lepnu pili uzcelt.

Bagātais brālis, tiklīdz ierauga tādu zelta pili, skaidri ārprātā atskrien un nezin, ko darījis.

"Apžēlojies! kur tu to sagrābi? Kā tad man nav tāda pils? Tu nu esi gan man labs brālis; kā es tevi mīlu, nemaz izteikt. Bet saki, kur to dabūji?"

Tā un tā - šis stāsta.

"Ak, tad šīs dzirnaviņas varēja to! Ko, vai patiesi? Vadzi, brālīti, pārdod man savas dzirnaviņas; no Dieva puses pārdod! Neeimu ātrāk projām."

"Jā, jā - labprāt. Man jau tagad mantas tā diezgan, raus tu nu atkal!"

To dzirdot, bagātais brālis pakampj dzirnaviņas un elsdams, pūsdams uz mājām. Pārskrien, nevar ne atņemties - trīc no priekiem. Sieva brīnās, diezin, kas vīram par nelaimi, tā skriedams; bet šis tikai elš un rāda un teic un teic.

No rīta bagātais brālis taisās ar vīriem pļavā. Saimniece grib mājā palikt: brokastā biezputru vārīt; bet šis ne: lai nākot tikai līdz uz pļavu, gan brokasta laikā pats pārskriešot un ar dzirnaviņām uz ātru roku biezputru samalšot. Labi, aiziet. Nāk brokasta laiks, saimnieks nosviež izkapti un poš mājā pēc biezputras. Sāk malt. Maļ, maļ -visi podi jau pilni. Nu būtu diezgan, bet dzirnaviņas maļ ka maļ. Gan sauc: diezgan diezgan! bet nelīdz: maļ ka maļ. Jau visa istaba biezputras pilna, bet vēl maļ ka maļ. Jau biezputra spiežas sētsvidū ārā; bet vēl maļ ka maļ. Nu, tīri pārbijies, rauj dzirnaviņas aiz vārtiem; bet nelīdz: biezputra krājas un krājas - drīzi visas mājas pilnas. Ko nu, vai tie nav nagi? Beidzot kamps trakās dzirnavas un nesīs brālim atdot, lai liek kur grib. Bet brālis tikai pasmejas par biezputras nelaimi; viņš klusītiņām pasaka apturamos vārdus : biezputras ne redzēt vairs.

Tā nu paliek. Te vienu reizi jūrnieki gaišā saules dienā ieraudzījuši kautko spīdam. Brīnumi - kas tas? Izkāpj no kuģiem un ies tīšām raudzīt. Aiziet: zelta pils - viscaur ar jumtu, ar visu no skaidra zelta. Kam tā piederot?

"Man pieder! Kam tad citam?" brālis atbild.

Kur to esot ņēmis?

Tā un tā - no dzirnaviņām, šis izstāsta.

"Ak tā! tad no šīm nieka dzirnaviņām?" tā jūrnieki tur brīnās un apskatās. Bet pirmie blēži: otrā naktī ņemas brālim nozagt dzirnaviņas. No rīta brālis meklē, traks palikdams: nav un nav. Bet šie tamēr sen jau prom uz jūŗas un nu savā laimē paši nezin, ko likuši dzirnavām pa priekšu malt. Bet kamēr citi tur izspriežas, viens - tāds joku gailis - iesauksies: "Papriekšu sāls jāmaļ, sāls! Esam aizmirsuši sāli mājā, ko tad ēdīsim!"

Nu, labi, lai tad maļot to pašu sāli papriekšu. Maļ, maļ - jau tāda bļodele pilna - nu būtu diezgan, gribētu apturēt; bet nekā: neapstājas ne trakas.

"Kas tad tas?" šie salec apkārt un raudzīs par visiem ar rokām noturēt, bet velti. Un nelīdzēja un nelīdzēja nekas: īsā brīdī kuģis bija pilns ar sāli un nogrima ar visiem jūrniekiem, ar visām dzirnaviņām. Bet dzirnaviņas jūŗas dibinā vēl mala un maļ vēl šodien. Un, re, tādēļ arī jūŗas ūdens tik aplam sāļš palicis.