Senejūs laikūs dzeivuoja divi bruoļi, vīns beja boguots, ūtrs nabadzeigs. Boguotais bruoļis nabadzeiguo naīredzēja, tuopēc ka viņš dzeivuoja vacā ustabiņā un staiguoja nūpleis's.
Vīnu reizi nabadzeigajam beja izguojis bods. Tad viņš guoja uz boguotū un prasīja, lai kaut kū viņam īdud, jo bodā asūt juomierstūt. Tad boguotais prasīja kolpyunei, lai ejūt uz klēti, tur asūt uzlykts uz teinis vīns cyukas gaļas gūrniņš, kurā asūt tuorpi. Kolpyune atnasuse, atdeve večukam.
Vecītis ļūti pateicīs, guoja uz muojom. Ceļā viņš sateik vacu vecīti, kuram beja sierma buorda. Siermais vecītis prosa: "Kū tu, draudziņ, darīsi ar tū gaļi?"
Nabadzeigais atteica: "Man byus pušdīnas."
Siermais vecis soka: "A, draugs, kū es tev pasacīšu. Tu pajēmis šū gaļi, ej uz elni, tu zini ka valni uz cyukas gaļis ir ļūti olkoni. Bet naudas tu najem, lai viņi dūd, cik gribi daudzi. Tu nu viņim prosi, lai atdūd tuos mozuos dziernaviņas, kas eļņā aiz vuortim kaktā stuov."
Tai arī vecītis izdarēja. Aizguoja uz eļņi, pīguojis pi vuortim, suoka dauzeitīs. Tad nu eļņis izskrīn valns un prosa: "Kū tu te gribi?"
Tad vecītis atteic: "Es nasu valnim gaļi."
Valns prosa: "Nu, cik tu gribi?"
"Es par naudu napuordūdu."
"Nu, kū tad tu gribi?"
"Kas man atdūs tuos dziernaviņas, kas eļņī ir, tam es atdūšu ari šū gaļi."
Valns nagribēja gon dziernaviņu dūt, bet redzēja, ka viņš cytaidi naatdūšūt. Un tai golu golā vecītis dabova šuos dziernaviņas un guoja uz muojom. Īdams pa ceļu, viņš dūmuoja: "Dziernaviņas ta ira, bet kū lai maļu?"
"Ja byus dziernaviņas, byus kū malt ar'."
Tad siermais vecis viņam istuosta taidus vuordus, kai pasoka, tai suok malt. Ka grib apstuodīt, pasoka un apstuoj. Tad viņi atsavasaļoj un aizguoja kotrs pa sovam ceļam.
Vecīts prīcīgs aizguoja uz muojom un pastuostīja sovai sīviņai, ka šis dabovis dziernaviņas. Bet sīviņa atteic: ,;Nu, mīļais veiriņ, kū mes ar viņom darīsim, ka nav kū malt."
"Nikos, mīļuo sīviņ, jo byus dziernaviņas, varbyut byus kū malt."
Un viņš ar šuom dziernaviņom pīmola, kū tik vīn gribēja. Un tai ar laiku viņš tik boguots palyka, ka tamā apkuortnī nabeja nivīna tik boguota kai viņš. Viņa bruols breinējās, kai viņš tik boguots palyka. Vīnu svātdīn aizguojis, viņš prosa: "Kai tu, bruol, tik boguots palyki?"
"Man ir taidas mozas dziernaviņas, es ar viņom pīmolu, kū tik vīn gribēju."
"Vai navarētim man ari īdūt pamalt?"
"Kuodēļ na!"
Nabadzeigais bruols viņam pasoka tūs vuordus, ar kurim suok dziernaviņas grīztīs, bet napasoka tūs, kad viņom nūstuot. Šis, dabovis dziernaviņas, prīcīgs aizīt uz muojom. Reitā agri pīsacēlīs, atlaiž vysus struodnīkus uz teirumu un pats palīk muojuos par saiminīku. Tad viņa sīva prosa.: "Kū tu izvuoreisi pušdiņom?"
"Izvuoreišu bīzputru."
Nu labi, aizīt vysi uz pļovu sīnu pļaut. Tad viņš dūmoj: "Pag, vyspyrms ir juoizvuorej bīzputra."
Un nu laiž vaļī. Maļ, maļ, un pīmaļ vysus traukus, bet dziernaviņas kai naapstuoj, tai naapstuoj. Viņš, redz, ka jau gondreiž pylna ustoba, bet vēļ naapstuoj.
Tad viņš, pakēris dziernaviņas, skrīn, cik vor, uz bruoli. Atdevis dziernaviņas, skrīn otkon uz muojom atpakaļ. Kad saguoja struodnīki, tyulin statēja teireit nu ustobas bīzputru.
Par kaidu laiku atbraucja nu Vuoczemes vīns kapitans, kurs nabogojam bruolim beja labi pazeistams. Viņš ari suoka praseit, lai īdūd šam pamalt. Šis labpruot viņam īdevja un tam beja juobrauc puor jvuru. Īkuopis kugī, tyuleit pasacēja sovim paleigim, lai vuorej virīņu, un par tū nalaimi beja pītryucis suoļa. Tai kapitans suoka molt suoļi un pīmola tik daudzi, ka nabeja kur likt. Apturēt ari navarēja, jo nabogais bruols tūs vuordus nabeja pasacējis. Kad beja pylns kugis ar suoļi, tad kugis suoka sleikt uz dybynu un beidzūt nūsleika. Ar tū kugi aizzasuolēja vysa jyura. Bet kapitans vēļ leidz šai pošai dīnai maļ jyurā.