Reiz dzīvoja viena sieviņa, tai bija sāls dziernaviņas. Te reiz iegriezies pie sieviņas viens vīrs un sacījis, lai pardod viņam tās dzirnaviņas. Bet sieviņa ne par kādu naudu nepārdeva. Kad viņai vajadzēja sāls, tad viņa tik uzsauca: "Dzirnaviņas, maļaties!"

Un dzirnaviņas tūliņ sāka malt sāli. Svešais vīrs visu noklausās un vienu rītu atņem sieviņai dzirnaviņas ar vari un aiziet projām. Vīram jūrmalā ir kuģis, viņš ņem dzirnaviņas uz kuģi un brauc pāri jūŗai. Jūŗā vīram pietrūkst sāls, viņš nu saka uz dzirnaviņām: "Dzirnaviņas, maļaties!"

Tūliņ arī dzirnaviņas sāka malt sāli, mala, mala un kuģis bija jau līdz pusei, bet vīrs nezina, kā apstādināt dzirnaviņas. Viņš nu dzirnaviņas triec kaktā, bet gabali izklīst uz visām pusēm un sāk malt visos kaktos. Kuģis jau bija pilns sāls un te uz reiz sāk grimt. Dzirnaviņas arī jūŗā mala un mala, nemaz neapstādamās. No tā laika jūŗā ir sāligs udens. Dzirnaviņas to sāli bija samalušas un maļ vēl šodien, ja nav saplīsušas, bet kuģis ar braucēju aizgāja bojā.