Vienam vecam vīram nebija nekā ko ēst. Viņš aiziet uz mežu, nosēžas uz celmu un raud vienā raudāšanā. Te pienāk pie noskumušā vecs, vecs vīriņš un prasa: "Ko tu raudi?"

"Jā, kā neraudāšu? Man nav nekā ko ēst."

"Labi! es tev iedošu tādas dzirnutiņas, kuŗas pagriežot, būs tev ko ēst un dzert, cik patikas."

Nu vīriņam bija laimīgas dienas: pagrieza tik dzirnutiņas, un tūdaļ ēdienu, dzērienu papilnam. Tomēr kungs, to muižā zināt dabūjis, atņem šim dzirnutiņas. Vīriņš aiziet mežā un atkal raud uz tā paša celma. Te vecītis klāt un uzprasa: "Nu, ko tad vēl raudi? Es jau dzirnutiņas iedevu!"

"Jā. iedevi gan, bija arī ko ēst un dzert papilnam, bet kungs atņēma."

"Tāds neģēlis!" vecītis piktojās, "Vai tad šim tas varētu skaust? Bet nekas, še tev tagad iemaukti un gaidi, kamēr trīs bari zirgu gaŗām nāks. No visiem bariem tu izlasies to zirgu kam šitie iemaukti der." Nāk visādi zirgi: šeķi, balti, bēri, brieži, melni, dzelteni; bet iemaukti nevienam neder.

"Lai, lai," vīriņš nobubina, "krāpt jau mani vecītis nekrāps"

Līdz ko šos vārdus izteic, te sirms zirdziņš no biezuma izrikšo, soļus skaitīdams. Šim iemaukti der kā šūti. Vīriņš grib mugurā kāpt, bet kur tev tāds panesīs, kam jau paša kauli par smagiem? Mājā vīriņš saka uz zirģeli: "Ne tev ko ēst, ne man ko ēst: sajozīsim abi vēderus."

No rīta iet sirmo raudzīt: sirmais pārvērties par gailīti. Vīriņš noķer gailīti un atkal saka: "Ne tev ko ēst, ne man ko ēst! Vēl viņnedēļ man gan bija ko ēst, bet kungs tur muižā man atņēma dzirnutiņas, kuras vecītis mežā iedeva, un no tā laika kungam milti, man smiltis."

Arī gailītis nu sāk nabaga vīriņu nožēlot un saka: "Es iešu dzirnutiņas bezgodim atņemt."

"Labi, labi!" vīriņš paglauda gailīti, "Bet ko tu darīsi tādam kungam, kam visur vara?"

"Gan jau zināšu!" gailītis atbild un aiziet teciņus. Ietot gailītis satiek lapsu, kas taisās gailīti nokost.

"Kas tev, kūmiņ, no spalvu kušķīša?" gailītis lūdzās, "Lieni labāk man pakaļ, gan tev brangāku kumosu pagādāšu."

Lapsa paklausa. Gailītis atkal satiek vilku, kas saka: "Gailīt, putniņ, es tevi nokodīšu!"

"Nekodi vis, krusttēv, kas tev no spalvu kušķīša? Bet nāci labāk man nopakaļus līdz, gan labāku kumosu pagādāšu."

Vilks arī paklausa. Te gailītis atkal satiek lāci, kas saka: "Gailīt putniņ, es tevi nokodīšu!"

Nekodi vis, kaimiņ, kas tev nu no tāda spalvu kušķīša? "

Bet nāci labāk man nopakaļus līdz, gan labāku kumosu gādāšu.

Lācis tāpat paklausa. Beidzot gailītis vēl satiek lauvu, kas tāpat saka: "Gailīt, putniņ, es tevi nokodīšu!"

"Nekodi vis, saimniek, kas tev no tāda spalvu kušķīša?" Bet nāci labāk man nopakaļus līdz, gan labāku kumosu pagādāšu. Tā nu visi aiziet uz muižu: gailītis putniņš, lapsa kūmiņš, vilks krusttēvs, lācis kaimiņš un lauva saimnieks. Citi paslēpjas kaņepēs, bet gailītis putniņš nolaižas pie kunga loga un dzied: Kikerikū! atdodi nabaga vīra dzirnutiņas!"

Kungs sadusmojas par gailīti putniņu un liek to iesviest zosu kūtī, lai zostēviņš to noplēstu. Bet gailītis putniņš attaisa kūtenes durtiņas, ielaiž lapsu kūmiņu pie zosīm un dzied atkal pie kunga loga: "Kikerikū. atdodi nabaga vīra dzirnutiņas!"

Kungs liek gailīti putniņu iesviest tekuļu kūtī, lai to samītu; bet gailītis putniņš attaisa durvis, ielaiž vilku un dzied kā dziedājis pie kunga loga: "Kikerikū! atdodi nabaga vīra dzirnutiņas!"

Kungs tagad liek gailīti putniņu iesviest bišu dārzā, lai bites to nodzeltu; bet gailītis putniņš attaisa stropu gātes pielaiž lāci un dzied kā dziedājis pie kunga loga: "Kikerikū! atdodi nabaga vīra dzirnutiņas!"

Kungs nu liek gailīti putniņu iesviest vēršu kūtī, lai to nobadītu; bet gailītis putniņš attaisa durvis, ielaiž pašu lauvu saimnieku un dzied pie kunga loga: "Kikerikū! zosis, auni, medus, vērši pagalam; tik atlika kā zirgi, ar kuriem nabaga vīra dzirnutiņas atpakaļ vest! kikerikū!"

Kungs, visu to redzēdams, liek tūlīt dzirnutiņas vīriņam atdot. Bet gailītis putniņš uz krusta ceļa vēl nodziedās: "Kikerikū! nu ved nabaga vīra dzirnutiņas!"

P i e z ī m e. Šī pasaka līdz ar astoņiem sekošiem variantiem nav šķirama no kādas citas pasakas par lielo gaili (skat. L sējumā 332. 1. v. (124). P. Š.