Reiz tēvs sūtīja dēlu uz dzirnavām, lai nopirkot no meldera miltus. Dēls paņēmis lielu podu, nopirka miltus un nesa miltu podu uz galvas mājā. Bet piepeši sacēlās vējš un izpūta visus miltus. Kad nu uz māju aizgāja, tēvs sāka to bārt: par ko esot tā miltus nesis? Un pēdīgi sacīja: "Ej nu un atprasi tos no vēja, jeb citādi tu ēst vairs nedabūsi."

Puika uzgāja uz kalna, kur bija lielāks vējš, un tad atprasīja savus miltus. Vējš tam iedeva tādas dzirnaviņas, ar kurām varēja malt, ko gribēja, nekā tur neiebeŗot. Tēvs nu izmala no tam miltus, naudu un visādus ēdienus.

Par brīnuma dzirnaviņām runāja visā apgabalā un arī turienes lielskungs dabūja par tam dzirdēt un prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizdotu. Puika neliedza, jo drīz atkal atdošot. Bet izgaidījās vienu nedēļu pēc otras - lielkungam ne prāta vairs atdot tik labas dzirnaviņas. Zēns reiz, otrreiz prasīja, bet, kad lielskungs neatdeva, tad viņš paņēma gaili, kāpa mugurā un jāja uz lielkungu.

Jāja, jāja - ceļā satika lapsu, vilku un upi; tie visi gailī paslēpās. Muižā nojājis, tas atprasīja no lielkunga savas dzirnaviņas. Lielskungs par puiku saskaitās un iegrūda to ar visu gaili par nakti pie zosīm. Nu puika izsauca no gaiļa lapsu; tā visas zosis nokoda un citu pēc citas apēda.

Lielskungs sadusmojas vēl vairāk par puiku un iegrūda ar visu gaili aitu kūtī. Nu puika izsauca no gaiļa vilku. Tas visas aitas nokoda.

Pēdīgi lielskungs nezināja, ko ar puiku darīt, lika abus ar gaili stipri kurinātā krāsnī sadedzināt. Nu puika izsauca no gaiļa upi; tā nodzēsa uguni un ūdens tad vārīdamies plūda pa lielkunga istabu. Plūda, plūda - pieplūda istaba pilna, bija jau lielkungam līdz kaklam.

Tad lielskungs sāka kliegt: lai apžēlojoties, lai atdodot zēnam dzirnaviņas, lai nenoslīcina viņu. Zēns apturēja upi, paņēma dzirnaviņas, kāpa gailim mugurā un jāja uz māju dziedādams.