Bijis bagāts un nabags saimnieks vienās mājās (pušenieki). Bagātais apsējis laukus, nabagam nekā nav bijis - tikai viena pupa, tas viss. Bet nabagais kādu dienu saticis vienu vecīti; vecītis pamcījis: "lestādi pupu pirtī apakš lāvas."

Labi. Rudenī bagātais novācis laukus; nabagais gribējis arī savu pupu novākt; bet tā bija izaugusi līdz pat mākoņiem, tādēļ nezinājis, kā tādu pupu ievākt, gājis vecītim padoma prasīt. Vecītis teicis: "Kāpi pa pupas zariem līdz galotnei un šķibē tad zarus no augšas uz zemi."

Labi, līdis augšā un sācis pupas zarus ar cirvīti šķibēt; bet te neviļot zaros atradis mazas dzirnaviņas; tik līdz dzirnaviņas pamalis - viss gadījies, ko vien vēlējies. Kungs muižā, to zināt dabūjis, iekārojis arī šīs dzirnaviņas un atņēmis. Bet nabaga saimniekam bijis gailis; tas teicis: "Es iešu kungam dzirnaviņas atprasīt."

Gājis gājis - saticis lapsu. Lapsa bēdājusies: "Šodien medinieki mani tramda, kur lai slēpjos?" !

"Nāci, es tevi pasargāšu savā kugznā!" gailis atteicis. Lapsa ielīdusi gaiļa kugznā. Tad saticis vilku, beidzot lāci, tos arī paslēpis kugznā. Nu nogājis muižā un ielaidis lapsu pie kunga zosīm, vilku pie govīm, lāci pie zirgiem. Tie aprijuši visus kunga lopus. Kungs dusmās licis gaili nokaut un pats apēdis ; bet gailis izbāzis galvu caur kunga vēdaru un dziedājis: "Kikerikū! atdodi saimnieka dzirnaviņas!"

Kungs licis sulainim, lai cērt gailim kaklu nost; bet sulainis, kā cirtis - nocirtis kungam degunu. Nu saucis, sāpēs kunkstēdams: "Vedi tās dzirnavas, vedi tā dzirnavas atdot!"

Sulainis vedis dzirnavas un gailis atkal, kā izticis, kā ne no vēdara, - nodziedājis vārtu gala: "Kikerikū - nu atdeva dzirnavas!"