Cīrolnieku Krūtaiņos reiz bijis saimnieks; tam bijis pūķis. Saimnieks klētī arvienu pats malis miltus, bet vienreiz iebēris sieku graudu un licis meitai malt. Meita malusi kā traka, nemaz sieku izmalt; bet milti biruši arvienu, kaut arī sieks neplacis. Meita nevarējusi saprast, kas ir, kas nav, sākusi saimnieku lādēt. Uz reizi paskatījusies uz augšu: mazs gailītis uz vadža sēž. Meita nomanījusi, ka tas pūķis. Tūliņ aizgājusi uz muizu kungam pateikt, ka pūķis saimniekam iedevis tādas dzirnutiņas: no viena sieka graudu izmaļot visa gada pārtiku. Kungs sūtījis vagaru un licis dzirnutiņas muižā novest.

Saimniekam bēdu dienas: dzirnutiņas nav un līdz ar dzirnutiņām gailītis arī pazudis.

Bet kur gailītis? Tas dzīvo muižā pa kunga vistām augu dienu. Un nakti, līdz ko kungs apgūlies, gailītis pie kunga gultas klāt: "Kungs, pagāns, dodi darbu!"

"Skreji laukā, ļauji gulēt!"

No rīta kungs atmožas, redz: visi dārzi nopostīti, beidzamā sēkliņa izkašņāta; viss, kas uznācis, nomīņāts. Bet gailītis guļ pie kunga ļovenēm un dzied: "Kungs, velns, atdodi manas dzirnutiņas!"

Kungs neatdevis. Otrā naktī gailītis atkal pie kunga gultas klāt: "Kungs, pagāns, dodi darbu! Ko darīšu?"

"Sūdu tu darīsi!"

Rīta agrumā uznākušas šķavas: viņš nošķaudījies un pavēris acis. Bet, ko tas nu redzējis? Gailītis viņa istabā ar pulku pulku vistām un taisa, ka taisa sūdus un kaisa, ka kaisa salmus un min ka min mēslojamos. Kungs sabaidījies, izlēcis pa logu; bet gailītis logā nodziedās: "Kungs, velns, atdodi manas dzirnutiņas!"

Kungs redz, ka nelaime mājā, liek gailīti nokaut uz pusdienu. Pavārs noķer gailīti, apčamda; esot briesmīgi vājš, jāpabaŗojot. Lai arī baŗojot, kungs atteicis, bet lai tik liekot tādā vietā, kur nevarot ārā tikt. Pavārs, pats sliņķis gailīti baŗot - atdod zirgu puisim, ieslēgt zirgu stallī un tur baŗot. Zirgu puisis zaglīgs, patura baŗojamo labību pats un domā: "Gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm, cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga?"

To nakti kungs gulējis itin mierīgi: neviena gailīša neredzējis. Prieka pilns kungs no rīta, tikko cēlies, aizskrējis uz stalli raudzīt, ko gailītis dara. Bet brīnumi atkal: visos steliņos gailīši pie zirgu saitēm piesieti; zirga neviena vairs. Un kas tas trakākais? Katrā steliņā gailītis uz mata tādā spalvā, kāda tā steliņa zirgam bijusi, un vainīgo gailīti ne nu kungs vairs pazīst, ne arī zirgu puisis. Tik viens gailītis žēlīgi skatās acīs. Kungs domā: tas ir tas vainīgais, lai paraugot, vai trekns! Zirgu puisis parauga: trekns un mīksts, kā pūpēdis. Lai tūliņ kaujot nost. Kungs pats palīdz vēl kaklu nocirst gailītim un tūliņ pats savām rokām ienes pie pavāra: lai plūcot, lai vārot! Labi! Bet necik ilgi, pavārs ieskrien pie kunga:

"Kungs, jūs esat ārprātīgi! Jūs esat nokāvuši savu pašu zirgu. Līdz ko sāku plūkt, gailīša vietā zirgs gadījās."

Kungs elsdams izskrien pie pavāra: jā, ir gan zirgs pagalam. Bet gailītis izbāzis galvu no zirga astes, dzied: "Kungs, velns, atdodi manas dzirnutiņas!"

Kungs ātri izrauj gailīti no zirga astes un nu nocērt patiesi kaklu. Pavārs steidzas noplūkt, izcept un necik ilgi - gailītis uz kunga galda. Kungs noēd gailīti laizīdamies. Bet līdz ko beidzamo kumosu apēdis, gailītis dzied kunga vēderā: "Kungs, velns, atdodi manas dzirnutiņas!"

Tagad kungs briesmīgi sabīstas; viņš pasauc vagaru un liek dzirnutiņas saimniekam atpakaļ vest. Bet tavus brīnumus: uz krustceļa gailītis atkal gadījies vagaram priekšā un dzied: "Ķiķerikū! nu ved manas dzirnutiņas!"