Reiz dzīvojis nabags vīriņš vecā būdiņa. Viņš bijis stipri vecs un tādēļ nevarējis pārtikas nopelnīt; tik viena pupa pie būdiņas durvīm izmitinājusi vecīti. Šī pupa nezinot vienā naktī izaugusi un sniegusies augstu gaisā, pāri par būdiņas jumtu. Kādu dienu vīriņš atkal izgājis pupas šķīt un ieraudzījis, ka pupas galotnē svešnieks uzlīdis. Vīriņš teicis: "Vai! kāds tu esi! Man tik viena pati pupa un tu gribi viņu nolauzt, lai es badā nomirstu!"

"Nēbēdā nekā," svešinieks atteicis, "še tev, vecīti, šīs dzirnaviņas; pagriezi tās, tad būs miltu, tad būs pārtikas papilnam." Vīriņš, sirsnīgi patencinādamies, paņēmis dzirnaviņas un sācis griezt. Tūdaļ radušies milti bez ziņas. Tai pašā vakarā tas iejāvis iejavu un otrā dienā bijusi tāda maize, kā siers. Nu ēdis maizi ar gardu muti un arī atmetis vēl kādu tiesību gailītim, savam vienīgam biedram vecajā būdiņā. Gailītis pēc maltītes uzkāpis pupā un dziedājis: "Ķiķerikū! nu mums abiem dzirnaviņas!"

Bet kungs muižā sadzirdējis, ka nabaga vīriņam tādas dzirnaviņas. Viņš atņēmis dzirnaviņas un pārnesis muižā. Vecītis gan raudājis, tomēr neko darīt. Bet gailītis tecējis kungam pakaļ un tik saucis: "Kungs, atdodi nabaga vīra dzirnaviņas, atdodi nabaga vīra dzirnaviņas!"

Kungs licis gailīti pakārt, bet tas neko nelīdzējis; gailis ir tad vēl saucis: "Kungs, atdodi nabaga vīra dzirnaviņas!"

Kungs licis gailīti cept, bet tas nelīdzējis; gailītis ir tad vēl saucis: "Kungs, atdodi nabaga vīra dzirnavas?"

Kungs apēdis gailīti, bet tas nelīdzējis; gailītis izbāzis knābli caur kunga vēderu un saucis: "Kungs, atdodi nabaga vīra dzirnavas!"

Kungs pasaucis sulaini un licis atcirst knābli, bet sulainim samisējies: kā cirtis, tā pārcirtis kungam vēderu. Kungs atkritis augšpēdu un bijis pagalam. Bet gailītis, caur pārcirtumu no vēdera izlīzdams, paņēmis dzirnavas un pārstiepis nabaga vīriņam atpakaļ.