Vienreiz bijis viens nabags; tas dzīvojis pirtī. Un šim vecītim vairāk nekas nebijis, kā viens balts gailītis un liela, liela pupa, gaŗāka par viņa pirti.

Vienu rītu nabags izcēlies, izgājis ārā un ieraudzījis pupas galā vīru ar dzirnutiņām rokā. Vecītis sacījis: "Ko tu, vīrs, sēdi manā pupā? Tu jau viņu nolauzīsi, kāpi jele zemē!"

Vīrs pasmējies: "Vai tev tik žēl tās pupas ir?"

"Kā tad ne? - Tā jau visa mana bagātība!"

Vīrs sacījis : "Vai tu gribi bagāts tapt?"

"Kā tad ne?" vecītis atbildējis.

Tad vīrs nokāpis no pupas un iedevis vecītim sudmaliņas. Nu vecītis griezis sudmaliņas un varējis visu dabūt, ko tikai vēlējies.

Un vienu dienu vecītis, sudmaliņas pagriezdams, vēlējies: "Kaut uz galda būtu visādi cepeši un gardākais vīns!" Tūliņ uz galda viss tas gadījies.

Otrā dienā vecītis iedomājies blēņas: gribējis savai apkārtnei labus, nedzirdētus brīnumus parādīt. Saaicinājis pie sevim augstus jo augstus kungus dzīrot. Kungi brīnījušies, brīnījušies, ko tas vecis iedomājies, kas tur labs būs? Un joku dēļ no visa aicinātā bara viens aizgājis arī.

Aizgājis, iegājis pirtī un atpletis muti: pilns galds ar cepešiem, pilni trauki ar vīniem. Ēduši abi, dzēruši, te kungam nelaimes velns prātā: prasījis vecītim, lai pārdodot brīnuma dzirnutiņas. Vecītis nepārdevis, siti viņu lupās. Tad kungs vairs neteicis ne vārda, paņēmis ar varu veciša dzirnutiņas un aizgājis projām.

Bet vecīša baltais gailītis gājis kungam pakaļ: "Kungs, atdodi manas sudmaliņas!" Kungs vēl neteicis ne vārda - gājis tikai projām.

Bet gailītis pēdu pakaļ pēdas kungam pakaļ un daudzina daudzinādams: "Kungs, atdodi manas šudmaliņas!"

Mājā kungs tūliņ licis kalponei izkurināt krāsni un trako gailīti tur iemest. Iemeta gailīti krāsnī, gailītis vēl skaņāki: "Kungs, atdodi manas sudmaliņas!"

Kungs izrāvis gailīti no krāsns un iemetis ūdenī slīcināt; bet gailītis saucis un saucis: "Kungs, atdodi manas sudmaliņas!"

Nu kungs apnicis klausīties, atdevis gailītim sudmaliņas. Gailītis tad pārgājis ar sudmaliņām pie vecīša un dzīvojis, jāsaka, bez bēdām.