Bjeja saiminīks, cīš bjednys, i īdevja jam kungs tjeiruma gabaleņu, kymā zierņu apsjēt. Apsjēja jis, a bolūži atskŗāja i izādja tūs zierņč. Iz ūtra gods otkon jis apsjēja - atskŗāja zūs's i izmjeidjāja. Apsjēja jis i trešū godu - atskŗāja vystys i izkosa, otkon jam nikuo natyka. Tūlaik atskŗāja gails nū mježa - nazynuoms, nu kurīnis jis bjeja, taids gails - atņesja jam dziernavos i soka tai: ,;Pajam tu griudjeņu labjeibys, īsvīd dziernavuos, samal i byus tjev myltu gon!"

Jis īsvīdja griudjeņu kvīšu i jam bjeja kvīšu mylti; īsvīdja rudzu griudjeņu i bjeja jam rudzu mylti; īsvīdja mīžu griudjeņu i bjeja jam mīžu mylti. Nu tuo jis palyka cīš boguots. Atbrauc kungs iz jū i breinīs, ka šam nabjeja nikuo, a tagad taids boguots palyka - vaicoj: "Nu kurīnis tu dabuoji itū montu?"

Jis soka: "Nu dziernovu!"

Kungs aizjāmja tuos dziernavos i nūvjadja iz muižu. Atīt gails - kai dazynuoja, aizzasirdjēja brīsmjeigi - soka: "Kam tu jam djevi?"

Nu, kai ta jam nadūt? Ka bjeja kungu laiki, kū kungs lyka, tū vajadzjēja mužikam klausjēt.

Gails soka: "Es īšu, atjimšu nu kunga tuos dziernavos!"

Jis i nūguoja iz muižu i satyka lopsu. Vaicoj lopsa: "Kur tu eji, gaileit?"

"Iz kungu pjec diziernovu!"

"Pajēm mani ,leidza!"

"Īlīņ maņ čūkstā! Ka īleissi, to jimšu!"

Lopsa īleida čūkstā. Īt - sateik vylku - vaicoj vylks: "Kur tu eji, gaileit?"

"Iz kunga pjec dziernovu!"

"Pajem mani leidza!"

"Līņ čūkstž! Ka īleissi, to jimšu!"

Vylks īleida, nūīt tuoļuok, satjeik luoci, luocs vaicoj: "Kur eji, gaileit?"

"lz kungu pjec dziernovu!"

"Pajem mami leidza!"

"Līņ čūkstā! Ka īleissi, to jimšu!"

Luocs saleida, nūguoja gaileits pa cjeļu, atguojis iz muižu, izstuoja iz gaņku [priekšiņā] i alzdzīduoja: "Kikirigi! Kungs, atdūd mužyka dziernavjeņis!"

Bjejūši gosti pi kunga, jam kauns bjeja, aizzasirdēja jis cīši. lyka nūgiut gaileiti i svīst katukā [baltkr. katuch, būda] vystu. Nūgiva jū i aizslādzja katukā vystu; a lopsa izleida nu čūksta i nūžņudza vysys vystys, zūs's i pjeilis. Iz reita vjeras ka gails padaŗēja cik izgaisynuošonas, pajēmja, izsvīdja jū nu tinis. Jis nūskŗāja, izstuoja iz gaņku i otkon dzīd: "Kikirigi! Kungs, atdūd mužyka dziernavjeņis!"

Kungs aizzasirdjēja, lyka sagiut jū, isvīst vušku klāvā. Sagiva jū, isvīdja vušku klāvā a vylks izleida nu čūksta i apgrīzja vysys vuškys. Iz reita vjeras, ka gails cik bādys padaŗēja, pajēmja izsvīdja jū uorāa. A jis nūskrāja iz gaņku i otkon dzīd: "Kikirigi! Kungs, atdūd mužyka dziernavjeņis!"

Kungs lyka sagiut jū i: dīnduorzī [diendārzī, laidarā] aizslāgt. Aizslādzja dīnduorzī, luocs izleida nu čūksta, apgrīzja vysys gūv's i vysys zyrg's. Iz reita vjeras, ka gails otkon cik bādys padaŗēja, pajēmja, izsvīdja jū uorā, a jis tiuleņ iz gaņku i dzīd: "Kikirigi! Kungs, atdūd mužyka dziernavjeņis!"

Kungs tai cīši aizzasirdjēja, ka mot's plēš nu golvys - lyka sagiut jū, īsvīst okā. Īsvīdja okā, a jis dzjāra, dzjāra - vysu j'iudini izdzjāra, izlācja i otkon dzīd iz gaņku: "Kikirigi? Kungs, atdūd mužyka dziernavjeņis!"

Kungs soka: "Voi natuŗēškys mīra nu tuo gaiļa? Īsvīst jū gunī, sadadzynuot!"

Īsvīdja gunī, a jis izlaidja tū jiudini, kur izdzjāra okā, guni apdzjāsja i otkon dzīd iz gaņku: "Kikirigi! Kungs, atdūd mužyka dziernavjeņis!"

Kungs lyka sagiut jū, nūkaut, izvuoŗēt pušdīnom. Soka, ka apjēškys, to nabuodjēškys [leit. bodēti; uzmākties pretīgam būt] šam! Apjēdja jū - vjāļ jam slikšuok: dzīd gails vīnmāru vādarā: "Kikirigi! Kungs, atdūd mužyka dziernavjeņis! Kikirigil Kungs, atdūd mužyka dziernavjeņis!"

Nu, kū daŗēškys tagad? Īt kungs uorā dierst, izstatjēja čūkstu, a sulaiņam īdevja zūbynu i lyka, kad gails pazaruodjās. kab jam tiuleņ atcierst golvu a zūbynu. Suok kungs dierst i gaileits izlācja mudri, a sulains kai cierta ar zūbynu, atcierta kungam čūkstu, a gails stuoja pŗet jū i otkon aizdzīduoja: "Kikirigi! Kungs, atdūd muzyka dziernavjeņis!"

Radz kungs, ka jis navar nikuo padaŗēt, atdevja dziernavos i pascjēja jam, kab jis ītu iz valnu i napazaruodjētu jam vaira!

P i e z ī m e. Skat. piezīmi pie šās pašas Pasakas 6. numura. P. Š.